Pēdējā pusotra gada laikā ir gana daudz spriests par tām izmaiņām, ko būvnieku ikdienā ienesis jaunais nozares regulējums, taču arī projektēšanas un to saskaņošanas procesi ir krietni vien mainījušies. Inese Aizstrauta, Ķekavas būvvaldes vadītāja par 9 Mērfija likumiem būvniecības likumdošanā.

Kaca likums: cilvēki un tautas rīkosies racionāli tikai tad, ja citas iespējas vienkārši vairs nebūs.* Kad 2014. gada 23. janvārī Saeimā nodevu deputāta zvērestu, Būvniecības likums jau bija pieņemts, un tika izskatīta prasība par tā stāšanās spēkā termiņa pagarinājumu. Pirmais, ko darīju, – kāpu uz tribīnes un teicu: ļoti ceru, ka pienāks arī brīdis, kad mēs runāsim ne vairs par termiņa pagarinājumu, bet gan par šī regulējuma atcelšanu. Toreiz citēju Bismarku: „Nekas tā nebojā valsts pamatus kā jauni likumi.” Valsts jau vēl turas, bet būvniecības nozarei pamati sašķobījušies. Bija pilnīgi skaidrs, ka jaunajā regulējumā ir pārāk daudz nepilnību un nozarei ar to strādāt būs ļoti grūti. Taču tobrīd notiekošo un tā vēlāk radītās sekas varēja saprast tikai būvniecības nozares cilvēki. Jau tad jaunais būvniecības regulējums tika nosaukts par Ekonomikas ministrijas brāķi.

Pēc Zolitūdes traģēdijas ļoti lielā steigā papildus tika veiktas korekcijas jaunajā būvniecības regulējumā. Bet steigā radītais nav gudri radīts. Tas rada lielas grūtības, kas būs ilgi jālabo. Vēl līdz šim kultivē uzskatu, ka Zolitūdes iemesls bija iepriekšējais sliktais Būvniecības likums. Diemžēl patiesība ir tāda, ka pašreizējais būvniecības regulējums nozarei ir pat sliktāks par to, kas bija iepriekš. Jaunais likums nav veidots būvju drošībai un kvalitātei, bet tikai juridiskām manipulācijām. Neko neglābs arī likuma grozījumi – pārāk liela putra.

 

Birokrātijas princips: pret birokrātiju var cīnīties tikai ar birokrātiju.* Apgalvojumam, ka ir izdarīts viss, lai būvniecības procesi kļūtu vienkāršāki, nav nekāda seguma. Jebkurš būvnieks apstiprinās, ka birokrātija ir vismaz trīskāršojusies – administratīvais slogs kļuvis milzīgs. Būvvaldes slīkst papīra kalnos. Nesen Facebook izvērsās arhitektu un projektētāju diskusija, kur bija publicētas bildes par kādu projektu, kas sastāvēja no 86 sējumiem, ko projekta autors gatavojās iesniegt būvvaldē. Daudzi uztraucās, kā tās kastes rotēs pa būvvaldi un kā tās tiks nestas atpakaļ. Kāds sarunas dalībnieks pieminēja savu pieredzi. Viņa projekts esot sastāvējis no 260 sējumiem. Taču par apjomiem un transportēšanu svarīgāks jautājums ir tas, kā būvvaldes atbildīgās personas šādus apjomīgus projektus varēs izskatīt likumā noteiktajās 30 dienās, turklāt uzņemoties pilnu atbildību par sekām. Vai šī situācija neliek aizdomāties, ka kaut kas nav līdz galam izdomāts? Protams, lielam objektam arī projekts būs apjomīgs, ne par to būtu jāstrīdas. Bet cerēt, ka būvvaldes speciālisti to varēs izskatīt un novērst nepilnības, gan ir pārgalvīgi. Te likuma ietvaros būtu jārunā par diviem jautājumiem: par ko tieši atbild būvvaldes speciālisti un par būvvaldei iesniedzamo nepieciešamo projekta daļu, t.i., kādā apjomā projekts jāuzglabā būvvaldē.

Ekonomikas ministrija deklarē, ka mazajām būvēm līdz 25 m² projektus nevajag, bet tas neatbilst patiesībai. Būvvaldes saskaņojums nepieciešams arī katram mazam lauku šķūnītim, tikai šādā gadījumā to nesauc par projektu, bet gan par paskaidrojuma rakstu vai apliecinājuma karti. Varam to saukt, kā gribam, bet pēc būtības tas tik un tā ir projekts.

Atgriežoties pie vecā Būvniecības likuma, būvvaldes sākotnēji sagatavoja arhitektūras un plānošanas uzdevumu un tad katrs projektētājs, sākot darbu pie projekta, bija informēts par pašvaldības prasībām konkrētajam objektam. Bet šobrīd projektētājs tikai ražo projektu minimālajā sastāvā un nes būvvaldei izvērtēt. Un, ja kaut kas ir nepareizi, viss jāsāk no sākuma. Šāds process var būt bezgalīgs, bezjēdzīgi pārslogojot būvvaldes, tērējot pasūtītāja resursus, bet, galvenais, tas nedot rezultātu.

 

Vistlera likums: to, kuram taisnība, tu vari arī nekad neuzzināt, bet to, kurš ir atbildīgs, tu zināsi vienmēr.* Pēc jaunā regulējuma, būvvaldes ir tās, kas atbild par projektu kvalitāti. Turklāt tas attiecas uz visu veidu projektiem. Pēc izglītības esmu arhitekte, bet man jāsaskaņo meliorācijas grāvji mežā, ceļi, šosejas, lieli un mazi tilti, elektromezgli, gāzes pievadi un arī kanalizācijas akas. Arī arhitekti specializējas kādā konkrētā jomā gluži kā ārsti. Neviens saprātīgs cilvēks ar vēdersāpēm neies pie zobārsta. Bet projektu izskatīšanā viss ir samests vienā katlā. Kamēr būvvaldes slīkst projektu papīru kalnā, tos izskatīt pēc būtības un noteiktajos termiņos vienkārši nav iespējams. Ar mani būvvaldē strādā labi speciālisti ar lielu pieredzi, bet viss nav mūsu kompetencē un nekad arī nebūs. Būtu pareizi, ja par katru projekta daļu atbildētu tās izstrādātājs un eksperts. Bet par to, vai projektā ietvertas visas nepieciešamās sadaļas, atbildētu būvprojekta vadītājs un komersants. Savukārt būvvaldei būtu jāatbild par būves atbilstību teritorijas plānojumam un jākontrolē, vai projekta vadītājs izdarījis visu nepieciešamo, lai būve būtu droša, estētiska, projekta saturs – pietiekams. Pēdējo projektētāji bieži uztver ļoti vieglprātīgi vai pat apzināti neuzņemas atbildību, cerēdami, ka būvvaldes speciālisti nepamanīs šīs mazās viltības, kurām var būt smagas sekas.

Lai izstrādātu mūsu jau minēto 86 sējumu lielo projektu, vesela arhitektu un citu speciālistu komanda strādā apmēram gadu. Bet būvvaldē dienā ienāk ap 30 projektiem, un katrs no tiem jāizskata 30 dienu laikā, tāpēc nav nekāds brīnums, ka projektētāji bieži vien spekulē ar būvvalžu aizņemtību, cerot, ka mēs visu neapskatīsimies un neizlasīsim. Patiesībā pieredze jau ir tik liela, ka parasti pie pirkstiem pielīp tieši tā lapa, kurā ir kas nepabeigts, apzināti neizpildīts vai viltīgi paslēpts. Projektētāju Latvijā ir samērā maz, un ar laiku jau saproti, ar kura projektētāja projektu būs grūti strādāt un ar kura – viegli.

Nesen ciemojāmies pie draudzīgās pašvaldības Lietuvā. Tur būvvaldēm jāskatās, lai projekts būtu saskaņā ar attīstības plānu un apbūves noteikumiem, jāskatās, vai iesniegtas visas nepieciešamās projekta daļas, par kuru saturu atbild tās izstrādātājs un projekta vadītājs. Tā ir saprātīga pieeja.

 

Imbesi netīrības uzturēšanas likums: lai kaut ko padarītu spodru, kaut kam citam ir jākļūst netīram vai arī jebkas var kļūt netīrs, nekam citam nekļūstot tīrākam.* Politikā nevarot iztikt bez ļaunajiem tēliem. Tāpat ir arī būvniecībā. Pasūtītājiem būvvaldes ir kā bubulis, jo bieži vien mēs neļaujam būvēt iecerēto, kas neatbilst apbūves noteikumiem. Arhitektiem nepatīk, ka mēs pievēršam lielu uzmanību projektu detaļām – kādreiz trūkst titullapas, kāda paraksta, ir pievienota novecojusi topogrāfija vai atsauce uz normatīvo aktu vairs nav aktuāla. No viņu puses nesanumurētas lapas projektā ir sīkums, bet manā praksē ne reizi vien tas ir bijis lielu nepatikšanu sākums. Bijuši gadījumi, kad lapas ir apzināti izrautas, lai izmainītu visu projekta būtību. Sīkumi, kas nepatīk projektu iesniedzējiem, bieži vien viņus pašus pasargā no dažādām kļūdām. Mēdz būt tik slikti projekti, ka tos pat aprakstīt nevar. Būvvaldēs bieži joko, ka labāk būtu atnesuši vakardienas avīzi skaistos vākos, tad vismaz būtu ko palasīt, nevis sazīmētas muļķības, kuras grūti nosaukt par projektu.

Būvniekiem būtu jāsaka būvvaldēm paldies, jo tie projekti, kas izgājuši cauri mūsu rokām, pie viņiem nonāk daudz kvalitatīvāki, un celt pēc šādiem projektiem jau ir vieglāk un drošāk. Arī pasūtītājiem mūsu skrupulozā attieksme nāk tikai par labu. Precīzi izstrādāts projekts ir puse no garantijas labai būvei, jo rūpīgāk un detalizētāk tas ir aprēķināts un izplānots, jo pasūtītājam ir lielākas iespējas saprast, kas viņu sagaida un cik tas viņam izmaksās. Diemžēl paši investori to reti saprot. Lielākoties pasūtītāju pusē valda priekšstats, ka projekts ir vajadzīgs tikai saskaņojuma saņemšanai būvvaldē. Viņiem vajag māju, bet visu pārējo viņi uztver kā lieku slogu. Būvvalde un projekts, viņuprāt, ir tikai lieks administratīvs slogs un laika tērēšana. Nožēlojami, ka jaunais Būvniecības likums būvēt gribētājus bieži noved pie šādām domām.

 

Fermera moto: sestdienas vakarā iesēj naida sēklu, bet svētdien lūdz Dievu, lai raža padodas slikta.* Tas, ka būvnieku vidū valda zināma neapmierinātība ar esošo regulējumu, ir tikai likumsakarīgi. Likumā paredzētā milzīgā birokrātija spēcīgi kavē gan iesākto, gan plānoto projektu realizāciju. Un nozares speciālistiem ir pārliecība, ka tā ilgi nevar turpināties. Šim būvniecības regulējumam jābeidz pastāvēt, un tā vietā jāliek jauns, kas būtu vērsts uz drošību un kvalitāti, kuru izstrādātu augstas klases būvniecības nozares profesionāļi, nevis tikai juristi. Neizprotami ir tas, ka par jaunā Būvniecības likuma skaidrotāju ir kļuvis jaunizveidotais Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB), kas tagad saņem visus tos pārmetumus, kuri domāti Ekonomikas ministrijai. Es kā pašvaldības darbinieks varu teikt, ka tieši BVKB ir tas, kas skaidro, kā izprast jauno regulējumu, rīko saturīgus seminārus, kuros tiek uzklausīti jautājumi no būvvaldēm, sniegtas profesionālas atbildes un runāts par nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos. Savukārt Ekonomikas ministrija sistemātiski izvairās runāt par būvniecības jautājumiem, kur nepieciešama būvnieka izglītība, zināšanas un pieredze.

Savulaik lielie investori panāca iepriekšējās Valsts būvinspekcijas likvidāciju. Viņi bija ieinteresēti, lai samazinātu iespējamos šķēršļus projektu realizācijai un pēc iespējas varētu izvairīties no kontrolējošām iestādēm. Zolitūde parādīja, ka tā tomēr bija kļūda. Tagad radīta jauna kontroles iestāde, kas atkal ir kā tāds bubulis – pašvaldības no tās baidās, projektētāji un būvnieki ir spiesti respektēt. Tiesa, daudzi uzskata, ka BVKB netiks galā ar pienākumiem, galvenokārt domājot tikai par ekspertu nodrošinājumu no BVKB puses. Es šobrīd neredzu pamatu uztraukumam. Tie, kuri vēlējās saņemt sertifikātus, tos ir savlaikus saņēmuši. Problēma slēpjas pavisam citā, ekspertus var sertificēt tikai tad, ja viņi ieradušies birojā un izrādījuši vēlmi to darīt, bet tādu nav daudz. Tagad rodas nākamais jautājums: kāpēc par šo sertifikāciju ir tik maza interese? Daudzi speciālisti neredz īpašu jēgu veikt ekspertīzes, jo sertifikāts maksā naudu, bet nedod garantijas, ka tas tiks atpelnīts un vai pasūtītājs būs gatavs par ekspertīzēm maksāt pietiekami lielu cenu. Turklāt ekspertiem tā ir arī milzīga atbildība. Lai būtu drošs, ka aprēķinos tiešām viss ir kārtībā, jāpārbauda pilnīgi viss. Te neder uzmest aci un pateikt: būs jau labi. Apjoma ziņā tas ir tikpat liels darbs kā projektēt vai būvēt. Rezultātā tiešām labi speciālisti ekspertīzes nemaz nevēlas veikt, bet šāda situācija vistuvākajā laikā sāks negatīvi atsaukties uz nozari.

 

Džeikoba likums: kļūdīties ir cilvēcīgi, bet vainot kļūdās kādu citu ir vēl cilvēciskāk.* Uzdevumam, pienākumiem un atbildībai ir jābūt sadalītiem. Pēc Zolitūdes traģēdijas apsūdzēti trīs būvvaldes darbinieki, viens arhitekts, viens konstruktors, viens būvuzraugs, viens skrūves skrūvētājs un vēl citas personas. Atbildība tiek prasīta nevis no SIA, būvuzņēmēja vai ģenerāluzņēmēja, bet no tā, kurš skrūvi skrūvēja un kurš pārbaudīja. Savukārt būvvaldes cilvēki sēž uz apsūdzēto sola, jo nepamanīja, ka kādā kastē, kādā sējumā, kādā lapā trūka kāda dokumenta vai paraksta. Teorētiski viņi visi ir vainīgi, jo katrs, kas kaut ko nepamanīja, varēja novērst nelaimi. Līdz ar to es ar pilnu pārliecību varu teikt, ka kļūdas nevar dalīt lielās un mazās. Jebkuras kļūdas projektā jānovērš, lai būtu droši par savu un visu citu nākotni. Ja likumā būtu skaidri nodalīta atbildība, tad nebūtu vāju projektu un projektos nebūtu paviršību. Tad arī nebūtu konfliktu starp projektētājiem un būvvaldes speciālistiem, kuru rezultātā vienmēr cieš tikai pasūtītāji.

Hofsteda darbā pieņemšanas princips: apjukums rada jaunus amatus.* Visbiežākie projektu nesaskaņošanas iemesli ir projektētāju neizpratne par jauno būvniecības regulu. Arī būvvaldes speciālisti ar katru jaunu projektu turpina apgūt un papildina zināšanas, jo nav divu vienādu projektu. Katrs būvvaldes speciālists gadā izskata ap 500 projektu, tātad pieredze ir krietni lielāka nekā arhitektam, kas gadā izstrādā vienu vai divus būvprojektus, tāpēc kolēģi mums ļoti bieži uzdod elementārus jautājumus par to, kāds normatīvais akts piemērojams konkrētajam gadījumam. Arhitekti un projektētāji ir vienkārši apjukuši jaunā regulējuma likuma pantos. Process ir kļuvis tik sarežģīts, ka dažkārt pat nav saprotams, pēc kura normatīvā akta attiecīgā būve jāprojektē. Turklāt bieži vien MK noteikumi ir pretrunā cits ar citu.

Tagad tas viss izskatās pēc viena liela juridiska absurda. Būvniecības regulējuma putra nozarē kļuvusi tik bieza, ka nepieciešams arvien vairāk juristu. Un nepamet sajūta, ka vieni juristi rada darbavietas citiem juristiem. Ekonomikas ministrijai, izstrādājot Būvniecības likumu un noteikumus, vajadzēja izstrādāt arī likuma skaidrojumus, lai nerastos situācija, ka katra būvvalde strādā pēc atšķirīgiem principiem. Šobrīd nozari vairs neapmierina juridiski termini, kurus var traktēt pēc nepieciešamības, būvniekiem nepieciešamas skaidras atbildes. Bet, kamēr viss ir tā, kā ir, man ir ieteikums lielākajos arhitektu birojos algot juristus. Speciālisti ironizējot par šo situāciju saka: šodien uzbūvēt prot katrs muļķis, bet, lai uzbūvētu likumīgi, bez jurista neiztikt.

Drezena atlīdzības likums: vāzes salīmēšanai nepieciešams ilgāks laiks nekā tās saplēšanai.* Daudzi arhitekti principiāli nepiedalās publiskajos iepirkumos, jo termiņu ierobežojumi un zemās cenas automātiski izslēdz iespēju šādos tenderos piedalīties ar kvalitatīviem projektiem, bet labu ēku nevar uzbūvēt pēc projekta, kas gatavots par dempinga cenu. Ļoti bieži pēc šādiem publiskiem iepirkumiem ne reizi vien jāpiešķir papildu nauda, jo par paredzēto mazumiņu neko reāli nevar uzbūvēt. Un tad paši labuma guvēji ir sprukās, nezina, kur ņemt naudu, un beigās ir spiesti apturēt būvniecību. Projektu kvalitātes lielākā problēma ir izpildes laika un naudas sabalansēšana. Kad Z. Gailes birojs vinnēja projektu konkursā par Jaunā Rīgas teātra pārbūvi, viņai nācās skaidrot, ka 9 mēnešos šāda apjoma projektēšanas darbus nevar izdarīt. Šādās situācijās ir divas iespējas: vai nu pagarināt projekta izstrādes termiņu, vai piešķirt lielāku naudu, lai noalgotu papildu speciālistus. Un atkal nākas pārskatīt projektēšanas nosacījumus. Nereti šīs problēmas rodas, jo pasūtītājam nav īsti skaidrs, kā tikt pie sev vēlamās ēkas. Rezultātā rodas nepieciešamība uzlabot projektus, t.i., veikt izmaiņas. No pasūtītāja puses tas tikai pierāda to, ka viņam interesē uzbūvēt pēc iespējas labāku ēku. Bez izmaiņām projektos tiek celtas tikai pārdošanai domātas savrupmājas. Tādā gadījumā kvalitāte nav prioritāte. Reiz, pieņemot kādu māju ekspluatācijai, pie manis pienāca jaunbūves kaimiņiene, kas bija sekojusi būvniecības procesam. Viņa domāja, ka esmu pircēja un mēģināja mani atrunāt iegādāties šo īpašumu, jo savām acīm bija vērojusi, no kādiem materiāliem tā tika būvēta. Par lētu naudu un īsā termiņā nevar iegūt labu rezultātu ne projektēšanā, ne būvniecībā.

 

Džounsa iespiešanas likums: vienmēr ir dažas kļūdas, kas atklājas tikai pēc tam, kad grāmata jau ir nodrukāta.* Drīzumā būvvaldēs sāksies jauna ēra – mēs pilnībā pāriesim uz darbu jaunajā BIS (Būvniecības informācijas sistēma). Astoņu gadu garumā EM un programmētāji strādāja pie tā, lai būvniecības nozarē iesaistītajiem būtu parocīgi atrast informāciju par būvkomersantiem, būvspeciālistiem un būvinspektoriem. No pasūtītāju puses tas ir parocīgi – tā ir iespēja pārbaudīt, vai izvēlētais projektētājs atbilst viņu prasībām. Ar būvniekiem arī viss ir skaidrs, pasūtītājs redz, vai pagātnē tiem bijuši nepabeigti objekti, vai tiem izvirzītās pretenzijas ir pamatotas. Turpretim būvvaldēm jaunā sistēma ir trīskāršojusi lietvedības slogu, turklāt jau šobrīd tās būvvaldes, kas pirmās sākušas strādāt BIS, ir konstatējušas virkni nepilnību. Piemēram, Jūrmalā daudzi būvju īpašnieki nav Latvijas pilsoņi, tādus ievadīt BIS sistēmā nevar, jo tā paredzēta tikai mūsu valsts rezidentiem. Zemesgrāmatā, no kurienes tiek ņemta informācija, nerezidentu personas kodi netiek norādīti, bet tos ievadīt manuāli sistēma neļauj. Ar lielajiem daudzdzīvokļu namiem ir cita problēma. Ievadot viena dzīvokļa īpašnieka datus, parādās arī visu pārējo kopīpašnieku personīgie dati. Ja kāda dzīvokļa, kurā ir 150 dzīvokļi, viens no īpašniekiem grib ko pārbūvēt savā dzīvoklī, sistēmas izdotajā būvatļaujā parādās visi 150 kopīpašnieki, bet būvvalžu darbinieki nedrīkst izpaust personu datus trešajām personām. Tagad augsto tehnoloģiju laikā šādos izprintētajos dokumentos kolēģi ar roku aizkrāso neiesaistīto dzīvokļu īpašniekus. Vēl kāda būvvaldes darba specifika, kas nav ņemta vērām izstrādājot BIS: ja kādam zemesgabalam ir vairāki kadastra numuri, sistēma to neļauj iereģistrēt. Tādas inženierbūves kā ceļi, kas iet caur neskaitāmiem kadastra īpašumiem, paliek ārpus sistēmas. Visi šie minētie gadījumi nav nekādi izņēmumi, tā ir mūsu ikdiena. Un sistēma jau tagad varētu strādāt, ja programmētāji savlaikus būtu iepazinušies ar būvvalžu darba specifiku. Pagājušajā gadā mums bija divu dienu seminārs apmācībai darbam ar BIS, rezultātā mācības vairāk noderēja sistēmas veidotājiem, nevis lietotājiem. Viņiem tā bija reāla iespēja iepazīties ar mūsu darba specifiku un izveidot tādu programmu, lai tā atvieglotu būvvaldes ikdienas darbu un sniegtu informāciju tieši tādā apjomā un formā, kas konkrētajā brīdī ir nepieciešama, lai sistēma strādātu tās lietotāju interesēs, nevis otrādi.

Pierakstīja Dace Vite, žurnāls “Latvijas Būvniecība”, 2016/3