Būvprojekta ekspertīzes mērķis ir cildens – pārliecināties par publiski pieejamu un sabiedriski nozīmīgu ēku būvprojektu atbilstību drošas būves parametriem. Tās praktiskā jēga ir palīdzēt pasūtītājiem un projektētājiem būvprojektu kvalitātes veicināšanā.

Lai gan Latvijā šī procedūra nav nekāds jaunums, tās izstrādes kārtība – galvenokārt uz būvniecības nozares bēdīgo kvalitāti attiecināmo traģisko notikumu fonā – tika stiprināta un grozīta saskaņā ar Būvniecības likumu un pārejas noteikuma 11. punktu kopš 2016. gada 1. jūlija. Šobrīd būvprojektu ekspertīzes var veikt tikai Būvniecības kontroles biroja (BVKB) sertificētie būvspeciālisti un būvkomersanti likumā noteiktajā kārtībā. Novērojumi liecina, ka kopš minētajiem notikumiem arī jūtami mainījusies nozares spēlētāju attieksme pret ekspertīzi un atbildību kopumā.

Tomēr grozījumi kvalitātes kontroles stiprināšanai kopā ar kolektīvo verdošā atbildības kartupeļa mētāšanu praksē ne vienmēr nodrošina rezultātu raiti saskaņotam būvprojektam. Pasūtītājs iecerētā kvalitātes garanta vietā nereti saskaras ar negaidītām klapatām, kuru risināšanas rodas dabiska prezumpcija par lieku laika un naudas šķērdēšanu. Būvvaldes, kopējā birokrātijas līmeņa pārmāktas, vēlas redzēt tikai pretmetu savienojuma atbilst/neatbilst pozitīvo pusi. Projektētājs nereti sūdzas par kokiem, aiz kuriem tiek pazaudēts mežs jeb sīkumainu un interpretētu attieksmi. Savukārt eksperts nereti saņem steigā izstrādātu projektu komplektā ar enerģiski motivētu Eiropas fondu termiņu spiedienu. Attiecīgi Latvijas praksē būvekspertīzes tēma ietver ne tikai sausu likumu normu pārskatīšanu, bet arī interesantus saskarsmes kultūras aspektus un radošas pieejas tai atvēlēto resursu optimizēšanā.

SIA „Firma L4” ir sertificēts un aktīvi praktizējošs būvkomersants, kas piedalās ekspertīzes procesos gan pirms, gan pēc likumu aktu izmaiņām. Raksta mērķis ir sniegt kodolīgu un praktisku informāciju par likumos noteikto, dalīties pieredzē, ar ko esam praksē saskārušies, un īsumā pieminēt galvenās procesa ēnas puses.

Ekspertīzes struktūra

Būvprojekta ekspertīzes struktūra ir būvēta identiski projekta principam, kur ekspertu grupa var izskatīt vienu, vairākas vai visas būvprojekta sadaļas. Tāpēc uz jautājumu, cik tas maksā, tūlīt sekos pretjautājums: kurām sadaļām? Nozarē par kvalitatīviem ekspertīzes pakalpojumiem pilnai projekta ekspertīzei visām daļām vidēji atlicināmā summa būs 0,5–1% objekta kopējo būvizmaksu. Ar kvalitātes jēdziena klātbūtni šeit tiek saprasts process, kas nevis, interpretējot likuma nepilnības, ietver formālas darbības ķeksīša pēc, bet ir metodiska un saturiska pārbaude atbilstībai nepieciešamajiem nosacījumiem. Projekti pēc ekspertīzes procesa iziešanas ir tendēti uz kvalitatīvāku rezultātu – mazāk kļūdu, efektīvākiem risinājumiem, ātrāku būvniecības procesu.

Izšķir obligāto un padziļināto būvekspertīzes sastāvu, kur pirmo nosaka likums, otro – pasūtītājs. Eksperta obligāto funkciju ēku būvprojektos nosaka speciālā normatīvā akta “Ēku būvnoteikumi” 83. punkts: “Trešās grupas ēkas būvprojekta ekspertīzi veic, lai izvērtētu projektētās ēkas atbilstību ēkas mehāniskajai stiprībai un stabilitātei noteiktajām prasībām, kā arī ugunsdrošības, lietošanas drošības un vides pieejamības prasībām.” Ekspertīzes apjomu inženierbūvēm un tīkliem regulē MK Nr. 253 “Atsevišķu inženierbūvju būvnoteikumi”. Savukārt ēku būvprojekta ekspertīzē ir noteiktas obligātās AR, BK, DOP, UPP, EEA sadaļas. Tātad, ja pasūtītājs pasūta obligāto, nevis padziļināto ekspertīzi (atbilstību visiem būvniecību regulējušiem normatīvajiem aktiem), tad teorētiski ekspertīzes saturam jāsamazinās tikai līdz skatāmo normatīvo aktu sortimentam un veicamā darba apjomam.

Taču praksē šāda selektīvā pieeja nestrādā, un nav padomāts par to, ka būvprojekta risinājumi ir savstarpēji cieši saistīti un atsevišķas daļas nav iespējams izvērtēt, neizvērtējot citas daļas. Piemēram, ugunsdrošības pasākumu pārskatu un darba organizācijas projekta sadaļas nav iespējams izvērtēt, neizvērtējot arī visu citu inženierrisinājumu sadaļas, jo kā gan iespējams pārbaudīt būves atbilstību ugunsdrošības prasībām, ja netiek izskatīti ēkas iekšējās un ārējās ugunsdzēsības risinājumi, kas tiek atspoguļoti ŪK, ŪKT un UAS daļās? Un kā lai ekspertīzes vadītājs pārbauda, vai ugunsdzēsības risinājumi atbildīgajā sadaļā ir savstarpēji saskaņoti un ir atbilstoši ugunsdrošības pasākumu pārskatam? Mūsu pieredze rāda, ka tieši daļu savstarpējā savietojamība būvprojektos ir viena no lielākajām problēmām. Inženieri darbu dara steigā, katrs savai sadaļai, tiem neatliek laika tās savstarpēji saskaņot, un veidojas pretrunas būvprojektā. Problēmu pastiprina fakts, ka darba uzdevumā ir tikai obligātās daļas, un par pārējo pasūtītājam un būvvaldei nav saistību. Attiecīgi ekspertīzes vadītājs, kuram netiek dots un netiek apmaksāts uzdevums skatīties visas sadaļas, nevar arī neatbilstības konstatēt, un tas arī ekspertam nav pašsaprotami jādara uz savu risku un resursiem.

Eksperti un ekspertēšanas tiesības

Pilnīgu un labi pārskatāmu informāciju par kārtību, kādā iegūst tiesības veikt būvprojektu ekspertīzes, var atrast BVKB mājaslapā. Cita starpā tajā minēts, ka personas ar atbilstošu kvalifikāciju tās var iegūt 6–23 darba dienu laikā. Tomēr speciālisti uz eksperta sertifikāciju nesteidzas vai arī eksāmenu nespēj nokārtot, tāpēc arī nelielajam Latvijas mērogam ekspertu ir pārāk maz, kā arī joprojām ir septiņas jomas, kurās šādu sertificētu speciālistu nav vispār.

Atsevišķa tēma ir ekspertēšanas tiesību interpretācija valsts un pašvaldību iepirkumos. Piemēram, VBN 44. punkts nosaka, ka būvprojektu ekspertīzi trešās grupas būvēm tiesīgi veikt tikai tie būvkomersanti, kuri nodarbina būvspeciālistus ar patstāvīgās prakses tiesībām ekspertīzes veikšanā. Taču, lai gan BVKB mājaslapā un Būvniecības informācijas sistēmā (bis.gov.lv) tiešsaistē pieejama pilna informācija par tiesības ieguvušajiem būvkomersantiem, praksē vērojams uzkrītošs daudzums uzraugošo institūciju nepamanītu gadījumu, kad publiskos iepirkumos šis punkts nav ievērots. Ja ekspertīzes publiskā iepirkuma uzvarētājs nenodarbina ekspertīzes veikšanai nepieciešamo būvspeciālistu, tad likuma izpratnē tas nav tiesīgs sniegt šo pakalpojumu. Tas netraucē balstīties uz iepirkuma likumā paredzētās iespējas – uzvaras gadījumā piesaistīt atbilstošus būvspeciālistus un sniegt pakalpojumu. Tieši šādu situāciju gadījumā veidojas ekspertīzes procesa pelēkā zona. Pēc līguma noslēgšanas reti kurš turpina sekot līdz, kas reāli veic ekspertīzi un vai dara to kvalitatīvi. Ekspertīzes stadijā pasūtītājam un projekta izstrādātājiem jau ir ieslēgusies projekta noslēguma fāze un akūta nepieciešamība pēc būvprojekta projektēšanas nosacījumu izpildes būvvaldes akcepta formātā. Šāda nepārskatāma rīcība grauj ekspertu darba ētikas reputāciju, nepamatoti samazina ekspertīzes pakalpojuma cenu un diemžēl veicina atgriešanos pie iepriekšējās ekspertīzes prakses (pirms šīs sistēmas ieviešanas), kurā procesa būtība tika nonivelēta līdz parakstam uz vienas lapas un simboliskai atlīdzībai par palīdzību. Dažkārt iepirkumos vienkārši tiek tērēts laiks un enerģija. Ilustrācijai var pieminēt neseno gadījumu, kur uzņēmums SIA „Vertti”, piedaloties un uzvarot iepirkumā, tika noslēdzis līgumu ar Valsts izglītības attīstības aģentūru par vispārīgo vienošanos būvekspertīzes veikšanai, lai gan nenodarbina nevienu būvspeciālistu ar BVKB sertifikātu. Pirmajās divās objektu aptaujās tas četru pretendentu konkurencē piedāvā zemāko cenu un tiek atzīts par uzvarētāju, bet aptuveni pusgadu ilgajā procesa gaitā tā arī nespēj piesaistīt būvspeciālistus darba veikšanai un nostāda iepirkuma procedūras iniciatorus komiskā ķīlnieka situācijā.

Metodes

Izvērtēšanas metodika katrai būvprojekta sadaļai var atšķirties. AR daļas un BK sadaļas eksperti, kuri arī vienīgie ir tiesīgi būt par ekspertīzes vadītājiem ēku būvprojektiem, visbiežāk strādā pēc t.s. nozares iekšējā standarta. Tos pēdējā gada laikā izstrādājuši vadošie speciālisti nozares arodbiedrību (LAS, LBS) un BVKB paspārnē. Standarts noformēts vadlīniju un kontrolsarakstu formātā, kuri dažādu iemeslu dēļ oficiāli nav leģitīmi un nav arī publiskoti. Pamatā tās ir tabulas ar normatīvu uzskaiti no Būvniecības likuma uzstādījumiem, kuri tālāk ir detalizēti VBN (Vispārīgie būvnoteikumi), ĒBN (Ēku būvnoteikumi) un LBN (Latvijas Būvnormatīvi) ar atzīmes vietu par attiecīgā normatīva izpildi vai neizpildi. Šādu kontrolsarakstu izmantošana nav obligāta un nav arī juridiski saistoša, taču ir ērta un pārskatāma visām pusēm. Tā kā sagatave ir visaptveroša, eksperts no tās atlasa uz konkrēto objektu attiecināmo normatīvu veidnes. Cita metode ir balstīties uz konkrētu būvprojekta izstrādes brīdim aktuālu normatīvā akta izdruku, uz kuras tiek veiktas darba piezīmes par konkrēto normu izpildi vai neizpildi, ar konkrētā normatīvā akta punkta atsauces ierakstu brīvi izveidotas formas protokolā.

Būtiski atzīmēt, ka inženierrisinājumu daļu ekspertīze šobrīd nav konkrēti reglamentēta. Piemēram, AVK ekspertīzes veikšanai vispār nepastāv normatīvie akti, ar kuriem saskaņā varētu izvērtēt projekta risinājumu būtību, tāpēc ekspertīzes atzinumi balstās uz projektētāju pieredzi un darba ētiku, ražotāja norādēm un citiem apstākļiem. Strīdīgu situāciju gadījumā vai, piemēram, apzināts projektētāja vai eksperta konkrētu ražotāju lobijs savtīgās interesēs nevar tikt atrisināts labvēlīgi pasūtītāja interesēm, jo likumu akti to neregulē.

Nelieliem projektiem parasti tiek izdota pozitīva ekspertīze ar piezīmēm, kuras jānovērš līdz iesniegšanai būvvaldē. Lielākiem projektiem tiek veikta dokumentu aprites un materiālu izskatīšanas secības dokumentēšana, ko pievieno ekspertīzes sējumam. Atbilstību tehniskajiem noteikumiem parasti izskata to izsniedzēji, eksperti vien izvērtē, vai tie pievienoti saskaņā ar būvatļaujas prasībām. Risinājumu autors var dot sava risinājuma pamatojumu, jo normatīvi visas situācijas nevar paredzēt, turklāt var būt alternatīvi risinājumi, ko saskaņo tehnisko noteikumu izdevēji.

Absolūti nevainojami būvprojekti gadās reti, tāpēc labā prakse pastāv uz konstruktīvu dialogu un būvprojekta nepilnību novēršanu dokumentētas ekspertīzes gaitā. Vissliktākais scenārijs, kas tiek izmantots lielākoties neatrisināmu konfliktu gadījumos, ir izdota negatīva ekspertīze. Tās sekas nepārskatāmā iznākuma dēļ nevēlas neviena no pusēm – tas prasītu lielus laika resursus, pierādot, kam strīdā ir taisnība, nesaskaņu risināšanu caur institucionālo saraksti ar vienas vai otras puses sertifikāta atņemšanas risku. Šobrīd Vispārīgie būvnoteikumi paredz frāzi – par pārkāpumiem ziņot BVKB un Ekonomikas ministrijai. Nav zināms, vai kāds iesniegums būtu arī rezultējies ar būvspeciālistu atbildības izvērtēšanu kopumā un īpaši – apturot būvprakses sertifikātu. Konkrētā prasība ir vienkārši atrauta no realitātes – ja būvspeciālisti rīkotos atbilstoši šai frāzei, nozares tirgus tiktu paralizēts mazāk nekā gada laikā.

Skolotāja misija

Ja ekspertīze netiek veikta formāli, eksperti nereti saskaras ar izglītības jomas funkcijām. Kopš jau minētā 01.07.2016. ekspertīzes procesu vides mikroklimatu lielā mērā nosaka konkrētas personības. Lielākoties uz viņu pleciem tiek iznests nepopulārais kvalitātes latiņas celšanas slogs, un šī darba nozīme nav pārvērtējama. Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi eksperti, kurus var dēvēt ne tikai par sava amata, bet tieši par ekspertīzes profesionāļiem. Latvijas Arhitektu savienības nostāja ir strikta: kas neprojektē, tas nevar veikt ekspertīzi. Un arī likums nereglamentē autonomu ekspertu kategorijas iespējamu rašanos. Taču, tā kā ekspertīze pamatā ir administratīvs darbs ar intensīvu, detalizētu un sistemātisku iedziļināšanos, tad apvienot to ar ikdienas praksi reizēm ir liels izaicinājums.

Pie uzkrātās pieredzes radītājiem pieder arī spēja izvērtēt, kurš normatīvu punkts atvēlētā laika un vispārējas pārslodzes režīma kontekstā ir nozīmīgs jautājums. Risks aizrauties ar maznozīmīgu, bet aprakstītu lietu svēršanu, palaižot garām būtiskās, tomēr pietiekami konkrēti nedefinētās, ir nepieredzējušu ekspertu klasiskā kļūda. Šādas atzīmes visbiežāk tiek indicētas kā informatīvas un nevar būt par pamatu negatīvas ekspertīzes izdošanai. Tāpat ir gadījumi, kad pasūtītājs pats ir papildinājis darba uzdevumu tālu virs likumā noteiktā, līdz pat drukas kļūdu labojumiem.

Pieredzējuši eksperti komentē, ka kļūdas, tāpat kā to atzīmēšana mēdz būt arī tipiskas nozarei vai konkrētai sadaļai, arī konkrētam ekspertam. Piemēram, ugunsdrošības normatīviem neatbilstoši durvju un kāpņu laidu platumi, nepareizas kāpņu formulas, nepabeigti jumta plāni, trūkstoši marķējumi un citas nepilnības. Mēdz būt gadījumi, kad projekts savas kompleksās struktūras un daudzo kārtu dēļ ir ne tik daudz kļūdains, cik nelasāms. Ir arī sarežģītāki gadījumi, kad būvprojektam nav nedz atbilstoša sastāva un noformējuma, nedz normatīviem atbilstoša risinājuma, un projektētājs cer, ka eksperts viņam pateiks, kā ir jādara. Tas attiecas uz pietiekami nozīmīgām būvēm un norāda uz dziļāku Latvijas projektēšanas tirgus problemātiku – būves nozīmei neatbilstoša projektētāja kvalifikācija, laiks, izmaksas un arī attieksme.

Atbildības jautājums

Projekta materiāli tiek arhīvos glabāti vismaz 10 gadus. Interpretējums par to, kā būvprojekta vadītājs izprot pilnas atbildības sekas būvprojekta sastāva kontekstā, ir atsevišķa tēma, un šobrīd profesionālās organizācijas strādā pie būtiskiem likumu aktu precizējumiem. Tā kā būvprojekta ekspertīzes process projektētājus emocionāli bieži ne tikai uzmundrina, bet arī nomierina, īpaši saistībā ar iecerēti dalīto atbildību, jāpiemin divi spēkā esoši likuma konteksti. Pirmais izriet no VBN 2.5. punkta, kurā definēts, ka “būvprojekta ekspertīze ir profesionāla pārbaude, kuras mērķis ir sniegt izvērtējumu par būvprojekta tehniskā risinājuma atbilstību normatīvo aktu un tehnisko noteikumu prasībām”. Otrais izriet no Būvniecības likuma 19. panta 7. punkta un vienlaikus ir gan kodolīgāks, gan saturiski ietilpīgāks, gan arī iztēli rosinošāks: “Būveksperts atbild par ekspertīzes atzinuma saturu un tajā ietverto secinājumu pamatotību.”

Ilze Miķelsone, arhitekte