Vērtējot situāciju būvniecībā Latvijā kopumā, vērojams liels kompetences trūkums visos procesa posmos – gan projektēšanā, gan būvniecībā. Iemesli meklējami ne pārāk kvalitatīvajā izglītības sistēmā, būvniecības dalībnieku paviršajā attieksmē, labu speciālistu aizbraukšanā uz ārzemēm.

Liela daļa būvniecībā strādājošo uzskata, ka nav nepieciešamības kaut ko saprast, turklāt redz, ka daudzas lietas tiek darītas nepareizi, bet par to klusē, jo tā nav viņu atbildība. Faktiski katrs cenšas panākt alibi no juridiskā aspekta. Šāda situācija nav normāla, un tā ir jāmaina.

Lielai daļai būvniecības procesu ir izstrādāti EN standarti, kuros aprakstītas prasības procesu veikšanai un pieļaujamās pielaides. Šie standarti pārņemti Latvijas nacionālā standarta LVS statusā. Saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem standartu lietošana ir brīvprātīga, ja to izmantošanu nenosaka MK noteikumi. Ja runā par projektēšanu, juridiski lietas ir sakārtotas – Latvijas būvnormatīvi nosaka, kuri projektēšanas standarti jāizmanto projektēšanā. Noteikts, ka jāprojektē pēc Eirokodeksiem, tajos ir atrunāti visi saistītie standarti – gan materiālu, gan izbūves standarti. Šobrīd izveidojusies situācija, ka nav MK noteikumu, kas nosaka, ka izbūves standartu lietošana ir obligāta. Senāk, kad bija SNiP saimes normatīvi, arī par izbūvi bija normatīvi, kas to lietošanu padarīja obligātu. Šobrīd vienīgais veids, kā panākt, ka darbi tiek veikti saskaņā ar izbūves standartiem, ir atrunāt to obligātu lietošanu projekta dokumentācijā. Ja tas nav izdarīts, būvnieks var būvēt, kā grib, un juridiski neviens viņam neko nevar pārmest. Šī situācija ir jāmaina. Esmu saskāries arī ar situāciju, kad lietojamie izbūves standarti projektā ir norādīti, bet būvnieki izlemj, ka standartus var arī nelasīt – gan jau tiksim cauri tāpat kā iepriekšējās reizēs. Šādā veidā nonivelējas attieksme un netiek celta kompetence. Būvniecības tirgus pēdējo 10 gadu laikā ir degradējies tieši attieksmes dēļ. Kaut kam būtu jāmainās, cerams, tas notiks tuvākajā nākotnē.

Projektēšanas aprēķini – ar programmatūru vai analītiski?

Tirgū tiek piedāvātas Galīgo elementu metodes (GEM) programmatūras, un liela daļa to pārdevēju sola, ka tās aprēķinās visu ar augstu precizitāti un atrisinās lielāko daļu uzdevumu inženiera vietā. Taču tas nav tik vienkārši, kā tiek uzsvērts reklāmas tekstos. Pēc būtības GEM programmatūra ir tikai palīglīdzeklis. Manuprāt, konstrukciju dimensionēšana jāveic ar analītiskiem aprēķiniem. Analītiskais aprēķins ir tas, ko projektētājs izveido, balstoties uz savām zināšanām un standartu prasībām. Nav pareizi, ka inženieris GEM programmatūrā definē aprēķina modeli un tikai nolasa programmas sarēķinātos šķērsgriezumus un nepieciešamo stiegrojumu. GEM programmatūra sarēķina to, ko inženieris ir uzdevis rēķināt. Ja uzdevums nav korekts, arī rezultāts būs kļūdains. Būtiskākais inženierim ir ar kontroles aprēķiniem pārliecināties, ka GEM programmatūras rezultāti ir korekti. Par GEM programmatūras rezultātu pārbaudi ļoti bieži tiek aizmirsts. Piemēram, projektētāji, kas izmanto tikai programmatūru, nevar atbildēt uz jautāju par projektēto konstrukciju noslodzi. Savā uzņēmumā izmantojam gan GEM programmatūru, ko uztveram tikai kā palīgu, gan pašu izstrādātas aprēķinu formas, kurās tiek dimensionēti elementi atbilstoši projektēšanas standartu prasībām. Aprēķinu formas ir izstrādātas visiem labi pazīstamajā Excel, kas pēc būtības ir kalkulators ar milzu kapacitāti un arī ar interaktīvām iespējām. Tā mēs varam garantēt, ka veiktie aprēķini atbilst spēkā esošajiem projektēšanas standartiem. Tiek veidotas arvien jaunas aprēķinu formas un pilnveidotas esošās, un tas ļauj paātrināt aprēķinu veikšanu un nodrošināt aprēķinu precizitāti.

Būtiskākā problēma, lietojot GEM programmatūru, ir mezgli. Lielākajā daļā gadījumu GEM programmatūrā mezgli netiek aprēķināti. Inženierim ir korekti jāuzkonstruē mezgli, lai tie atbilstu aprēķinu shēmai. Bez detalizētām zināšanām par mezglu aprēķinu metodikām korektus mezglus izveidot nevar.

GEM programmatūra ir labs palīglīdzeklis zinošam inženierim, nekas vairāk.

Kopējā tirgus aina būvkonstrukciju projektēšanā nav spīdoša. Ļoti daudzas ēkas neatbilst drošības līmenim, kādu nosaka projektēšanas standarti. Tas nenozīmē, ka šīs ēkas var sabrukt ikdienas slodzes ietekmē, bet ārkārtas situāciju gadījumā var iestāties zināmi riski. Visbīstamākie ir progresīvie sabrukumi, piemēram, caurspiešanas sabrukumi bezsiju pārsegumiem. Pirms trausla sabrukuma iestāšanās var nebūt indikāciju, ka ar konstrukciju ir problēmas.

Nepietiekama uzmanība tiek pievērsta risinājumiem, kas ierobežo ēku progresīvo sabrukumu. Projektēšanas standartos ir atrunātas metodes, bet diemžēl liela daļa Latvijas būvkonstrukciju projektētāju to neievēro.

Novārtā atstāta ugunsdrošība

Daudzi projektētāji salīdzinoši pavirši izturas vai pat nerēķina konstrukciju nestspēju ugunsgrēka situācijām. Ja nav korekti veikts nestspējas aprēķins ugunsgrēka situācijai, tad konstrukcija var neatbilst projektēšanas standartu prasībām.

Piemēram, projekta dokumentācijā bieži tiek ierakstīts, ka tērauda konstrukcijām jāveido ugunsdrošs krāsojums. Šāds ieraksts nav pilnvērtīgs uzdevums ugunsdrošā krāsojuma sistēmas izvēlei. Nepietiek norādīt tikai nepieciešamo ugunsizturību, piemēram, R60. Būtiski ir norādīt kritisko temperatūru, pie kuras tērauda konstrukcija spēj nodrošināt tai nepieciešamo nestspēju. Kritiskās temperatūras aprēķins ir būvkonstrukciju projektētāja pienākums. Ja tas nav izdarīts, lielākoties tiek lietots ugunsdrošs krāsojums, kas nodrošina kritisko temperatūru +550 °C. Piemēram, slaidām kolonnām kritiskā temperatūra var būt arī +450 vai +400 °C – tādā gadījumā var izveidoties situācija, ka prasītās ugunsizturības R90 vietā ir nodrošināta tikai ugunsizturība R60. Protams, arī cita veida konstrukcijām ugunsizturības projektēšana ir ļoti būtiska.

Žurnāls “Latvijas Būvniecība”, 2016/3