Augusta nogalē 2021.g. ekspluatācijā nodots viens no pēdējo gadu vērienīgākajiem sporta infrastruktūras projektiem Latvijā – pārbūvētais Jāņa Daliņa stadions Valmierā, kas kļuvis par izcilu treniņu bāzi un sacensību norises vietu vieglatlētiem ne tikai Latvijas, bet arī pasaules līmenī.
Publikācija izdevumā APSKATS 2021/4
Projekta ieceres attīstība
Valmieras domes priekšsēdētājs Jānis Baiks stāsta, ka projekta pirmsākumi meklējami 2009. gadā, kad pēc pašvaldību reformas Valmieras pilsēta Jāņa Daliņa stadionu saņēma mantojumā no Valmieras rajona padomes. Lai fiksētu esošo situāciju, tika veikta ēkas tehniskā apsekošana, kuras rezultātā konstatēti vairāki būtiski bojājumi. Fiksētas konstruktīvas plaisas tribīņu ēkas daļā, kas liecināja par ēkas daļas sēšanos. Viena no ēkas kāpņu telpām tika atzīta par bīstamu ekspluatācijai. Starp iekārto jumtu un sienu veidojās aukstuma tilti, un ziemas laikā stadiona telpās nebija iespējams nodrošināt pieņemamu siltumtehnisko režīmu. Sākotnēji tika apsvērta ideja par ēkas energoefektivitātes paaugstināšanu, taču, ņemot vērā jumta risinājumu un konstatētos bojājumus ēkas tehniskajā stāvoklī, bija jārod loģisks risinājums. Turklāt Vidzemes pusē ziemas periodā vieglatlētiem nebija pieejama kvalitatīva treniņu bāze, kur sagatavoties starptautiska līmeņa sacensībām. Rezultātā tika pieņemts lēmums par Jāņa Daliņa stadiona rekonstrukciju un jaunas vieglatlētikas manēžas būvniecību.
Starptautiskās prasības
Jānis Baiks uzsver – tā kā objekts tapa ar valsts atbalstu, tas bija arī uzstādījums no Izglītības un zinātnes ministrijas, ka no jauna uzbūvētajai vieglatlētikas manēžai jāatbilst Starptautiskās vieglatlētikas federācijas prasībām, lai varētu rīkot starptautiskas sporta sacensības un uzrādītos rezultātus atzītu arī starptautiskā federācija. Attiecīgi arī projektēšanas uzdevumā tika iekļautas atsauces uz SVF standartiem un noteikumiem, kas apliecina prasību izpildi. Lai veiksmīgāk realizētu projektu, iesaistītās puses konsultējās ar vieglatlētikas ekspertiem par izvirzīto prasību tehnisko izpildījumu. No pasūtītāja puses tika iesaistīts sporta speciālists Rihards Zalte un nekustamā īpašuma pārvaldes vadītāja Rita Jemšika, kas sekoja līdzi darbu izpildes procesam.
Jānis Baiks:
− Papildus konsultējāmies arī ar Latvijas vieglatlētikas savienību. Izpildījumu pieņēma Tallinas Starptautiskās vieglatlētikas federācijas sertificēti vērtētāji, kas vairākkārt apmeklēja būvlaukumu un pieņēma arī starpposmu darbus. Esam izveidojuši starptautiski atzītu bāzi vieglatlētiem, kur var trenēties un rīkot sacensības 24 disciplīnās. Manēžai ir piešķirta 4. kategorija, stadionam ir 2. kategorijas sertifikāts. Tas nozīmē, ka šeit ir iespējams rīkot starptautiskas sacensības – Eiropas čempionātus junioriem līdz U18–U20 kategorijai, komandu sacensības (dalība līdz 700 sportistiem) un visu līmeņu senioru (veterānu) mačus. Pats stadions atbilst arī U23 kategorijai, taču, lai to saņemtu, pietrūkst naktsmītņu infrastruktūrā kopumā, jo kategoriju piešķir, skatot to kontekstā ar pilsētvides infrastruktūru. Savukārt futbola laukumam sertifikācija vēl tiks veikta. Ir bijusi pirmssertifikācijas pārbaude, starptautisko sertificēšanu plānots veikt oktobra nogalē.
Būve un projekts
Būvkompānijas YIT būvdarbu vadītājs Aivars Lipskis norāda, ka faktors dažādu risinājumu maiņai bijis laika periods starp projektēšanu, kas noslēgta 2014. gadā, un būvdarbu līgumu, kas noslēgts tikai 2018. gadā.
Aivars Lipskis:
− Elektrības un vājstrāvu sadaļā projektētie risinājumi bija novecojuši, bija jāveic izmaiņas, paredzot kabeļu un iekārtu maiņu, lai nodrošinātu to atbilstību mūsdienu prasībām.
Jānis Baiks uzsver, ka viena no būtiskām izmaiņām, kas tika veikta būvniecības laikā, ir vieglatlētikas skrejceļa seguma maiņa. Šobrīd ieklāts daudz kvalitatīvāks segums, nekā oriģināli tika paredzēts projektā. Valmieras pilsētas pašvaldība ir ļoti apmierināta ar rezultātu, un jau saņemtas atsauksmes no vieglatlētiem par to, ka tieši seguma dēļ ir vērts atgriezties jaunajā manēžā.
Tribīnes un to risinājums
Arhiteks Ivars Šļivka:
− Ēkas plānojums paredzēja zem tribīnēm izvietotas sportistu ģērbtuves, administrācijas un treneru telpas. Ņemot vērā tribīņu konfigurāciju, šis mezgls bija komplicēts gan konstruktīvi, gan arhitektoniski. Vienlaikus tribīnēs bija jānodrošina nepieciešamā mehāniskā stiprība un noturība, paaugstinātās ugunsdrošības, siltumtehniskās un ūdensnecaurlaidības prasības. Vēlējāmies atrast ilgtermiņa risinājumu un nonācām līdz materiālam Multipor, kas ir Vācijā ražots šūnbetona izstrādājums un kas tika izmantots tribīņu apšūšanai.
Akustikas prasības
Projektēšanas risinājumi paredzēja arī noteiktas akustikas prasības. Lai ēkas norobežojošām konstrukcijām nodrošinātu nepieciešamo skaņas necaurlaidību, projektēšanas risinājumos tika izvēlēti pīrāgi un veikti aprēķini. Pēc būvniecības tika veikta akustiskā pārbaude, un rezultāti apliecināja, ka skaņas izolācijas rādītāji ir pat augstāki, nekā prognozēts aprēķinos. Arī no ēkas lietotāja jau dzirdētas pirmās pozitīvās atsauksmes par telpu akustiku.
Aivars Lipskis:
− Lai nodrošinātu akustisko prasību izpildi, rūpīgi jāseko līdzi darbu izpildes kvalitātei un tam, lai izbūvētie risinājumi ir hermētiski noslēgti, pretējā gadījumā prasības neizpildīsies, neraugoties uz to, kādi materiāli ir izmantoti.
Arhitekta redzējums ar vieglatlēta acīm
Liela daļa prasību tika detalizēti izklāstītas Starptautiskās vieglatlētikas savienības noteiktajās vadlīnijās, taču arhitekta meistarību izaicināja un apliecināja spēja savietot projektēšanas uzdevumā izvirzītās prasības, starptautiskos standartus, lietotāja vēlmes un praktisko pusi, saglabājot savu individuālo speciālista redzējumu. Arhitektam Ivaram Šļivkam ar komandu tas izdevās, apliecina Jānis Baiks.
Ivars Šļivka:
− Arī pats esmu profesionālā līmenī nodarbojies ar vieglatlētiku skolas un studiju laikā, un J. Daliņa stadions jau tolaik bija mīļa un pazīstama vieta, kas kopš laika gala bijusi treniņu bāze pirms atbildīgām sacensībām. Atceros tās sajūtas, kad es kā skolnieks nodarbojos ar vieglatlētiku – sportiski dzīvo, pārdzīvo līdzi un sadzīvo kopā ar sportu, tāpēc arī sportistu viesnīca ir izvietota pašā manēžā. Papildus smalkajām prasībām šajā objektā no savas puses pastiprinātu uzmanību pievērsu stadiona apgaismojuma projektēšanā un izvēlē, lai tas neapžilbinātu sportistus. Veidojot plānojumu, ir padomāts par ērtu ēkas lietotāju plūsmu un optimālu sportistu, tiesnešu izvietojumu sektoros. Būtiski ir rast telpu risinājumus, kas pakārtoti dzīvesveidam.
Objekts faktos un skaitļos
Jānis Baiks informē, ka pārbūves procesā faktiski palikusi tikai lokācija, stadions ir pilnībā uzbūvēts no jauna. Būtiski, ka ieeja uz tribīnēm ir saglabāta tajā pašā vietā, atbilstoši ieejai pa galvenajiem vārtiem. Arī vizuāli jaunā stadiona ēka atgādina iepriekšējo, lai gan tribīņu ietilpība kļuvusi lielāka. Skatītāju tribīnēs paredzētas 1250 sēdvietas, savukārt manēžā skatītājiem atvēlētas 470 sēdvietas. Telpās zem āra tribīnēm izvietotas ģērbtuves ar ietilpību līdz 230 vietām, treneru, mediķu un tiesnešu kabineti, dopinga kontroles telpas, noliktavas telpas, trenažieru zāle, kabineti sportistu rehabilitācijai. Vieglatlētikas manēžas platība kopā ar ēku zem tribīnēm un sportistu viesnīcu ir 12 367 m2.
Jāņa Daliņa stadionā ir astoņu skrejceļu aplis 400 m garumā, deviņi skrejceļi taisnē, divi paralēli tāllēkšanas un trīssoļlēkšanas sektori ar bedrēm startā un finišā, papildu tāllēkšanas un trīssoļlēkšanas sektors, divi augstlēkšanas un kārtslēkšanas sektori, vesera un diska mešanas sektors, divi šķēpmešanas sektori, divi lodes grūšanas sektori. Stadiona vidū esošais futbola laukums ir izveidots atbilstoši starptautisku sacensību tehniskajām prasībām. Apkārt stadionam ir aptuveni 730 m garš asfaltēts celiņš skrējējiem un skrituļslidotājiem. Teritorijā ir brīvi pieejami trīs brīvdabas sporta laukumi, kā arī universāls laukums volejbolam un minifutbolam. Teritorijā atrodas arī Eiropas Savienības standartiem un Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem atbilstošs bērnu rotaļu laukums.
Gan manēža, gan stadions saņēmis World Athletics sertifikātu. Tas liecina par vieglatlētikas infrastruktūras kvalitāti un atbilstību tehniskajām prasībām, izceļot Latviju uz vieglatlētikas starptautiskās skatuves.
Stadionā ir nodrošināta vides pieejamība, un sporta manēža ir pilnībā pielāgota jauniešiem ar kustību traucējumiem. Plānots veikt pārrunas ar Paralimpisko komiteju, piedāvājot iespēju izmanot šīs jaunās telpas.
Ekonomiska ekspluatācija
Jānis Baiks:
− Jāuzsver, ka visa stadiona kompleksa ēkas ir ļoti energoefektīvas. To apliecina būvnieku iesniegtie dati par apkures izmaksām iepriekšējā ziemā – izmaksas ir ļoti zemas, salīdzinot ar kopējo ēkas kvadratūru. Ēkai ir A energoefektivitātes klase. Ēkas vadības sistēma ir uzstādīta centralizēti, un faktiski visas vadības tehnoloģijas ēkā vadāmas no vienas telpas. Ēkas automatizētā vadības sistēma veic uzskaiti par visiem enerģijas patēriņa rādītājiem, un šo enerģijas avotu ekspluatācijas režīms paredz maksimāli efektīvu to izmantošanu.
Fragmentāra koka faktūra gan iekštelpā, gan ārtelpā
Sporta komplekss atrodas netālu no Gaujas, priežu meža ielokā, kur koku galotņu augstums sniedzas līdz pat 30 m. Patīkamā daba, kurā ieskauts sporta komplekss, ir unikāla pievienotā vērtība, kas jau izsenis padarījusi Daliņa stadionu tik aktuālu. Ņemot vērā meža tuvumu, koka faktūra apzināti tika iepludināta gan fasādes risinājumos, gan interjera konceptā. Akcenti, kas veido kopējo sajūtu, ir pietiekami, taču ne agresīvi uzbāzīgi. Interjera konceptam tika izvēlēts industriālai būvei pieguļošs dizains, kam par pamatu noteiktas piecas pamatkrāsas, ar ko akcentēti lielāki laukumi, realizēti durvju portāli un grīdu seguma fragmenti.
Mākslinieciska pievienotā vērtība
Arhitekts Ivars Šļivka uzsver, ka bija svarīgi, lai interjera elementi ēkā būtu ne tikai dizaina detaļas, bet arī mākslinieciska pievienotā vērtība, kas pastāsta ēkas stāstu. Vietējās mākslas skolas ietvaros tika organizēts konkurss, kurā tika izvēlēts Vladislavs Lakše, kas ļoti āri saprata ēkas arhitektonisko konceptu un izstrādāja oriģinālzīmējumus tieši šim objektam. Darbi ir izvietoti abos ēkas vestibilos un arī sportistu viesnīcas numuriņos. Gleznu centrā, protams, ir J. Daliņš, attēloti arī tādi sportisti kā basketbolists Bertāns, BMX riteņbraucējs Štrombergs u.c. Runājot par tehnisko izpildījumu, Ivars Šļivka stāsta, ka darbi tika uznesti uz betona sienām ar speciālām līmlentēm, kas pietiekami eksponē betona sienas bagātīgo faktūru. Šo risinājumu ir grūti sabojāt, un, ja tas tomēr notiek, to ir viegli atjaunot. Gala rezultāts ir izdevies pat labāks, nekā cerēts.
Zane Eglīte, foto BDCC arhīvs (foto Renārs Koris)
