Arhitektoniskā izpēte ‒ Ilmārs Dirveiks, Vija Strupule, Juris Zviedrāns, Kristīne Veinberga (1998.–1999. gads), Vija Strupule, Daiga Lēvalde (2018. gads).
Arhitekts ‒ Artūrs Lapiņš, Arhitektoniskās izpētes grupa SIA. Būvnieks ‒ Bau ID. Polihromās apdares restaurācija ‒ Ieva Marta. Projekts ‒ 2003., 2008., 2018. gads. Realizācija ‒ 2008., 2018. gads. Objekts konkursā Latvijas Būvniecības Gada balva 2019 ieguvis 3.vietu nominācijā Restaurācija.
Artūrs Lapiņš tekts un foto
Laipu ielas 8 pagalma pašā dziļumā starp trim blakus ēku brandmūriem ieslēpies relatīvi neliels divstāvu nams ar stāvu dakstiņu jumtu. Tā vienīgā, pret iekšpagalmu vērstā fasāde atspoguļo daudzas un dažādas pārbūves – viduslaiku ķieģeļu mūrējums un smailloka nišas mijas ar plāni pārziestām mūra plaknēm, fasādē vērojamas pārsedzes arkas no vēlāk aizmūrētām logailām. Kompleksais virsmas raksts atspoguļo ēkas garo un sarežģīto būvvēsturi – tā atrodas vēsturiskajā franciskāņu brāļu klostera kvartālā un ietver gan bijušās franciskāņu Sv. Katrīnas baznīcas, gan klostera būves konstrukcijas.
Bijušajā Domkapitula teritorijā starp tagadējo Šķūņu, Amatu, Kalēju un Laipu ielu franciskāņu mūki apmetās 1233. gadā. 1258. gadā viņi no Domkapitula nopirka gruntsgabalu, mūra namu un ielu līdz pilsētas aizsardzības mūrim ar vārtiem, kas nodrošināja izeju uz Rīdzenes upes krastu tagadējā Līvu laukuma virzienā. Pirmās ziņas par ēku būvniecību klostera teritorijā saglabājušās no 1309. gada. Līdz 1312. gadam uzcelta baznīca, kura 1324. gadā nosaukta Sv. Katrīnas vārdā. 15. gadsimta sākumā klosteris saņēmis lielākas naudas summas, ko izmantoja būvniecībai. Lielāko uzplaukumu klosteris piedzīvoja 1463. gadā, kad šeit atradās Livonijas un Prūsijas kustodija (latīņu: custodia) – franciskāņu ordeņa garīgais centrs. Reformācijas kustības laikā – 1523.‒1525. gadā ‒ klostera darbība Rīgā tika izbeigta, paši franciskāņi padzīti no pilsētas, un 1539. gadā teritorija pārgāja pilsētas īpašumā. Ēka Laipu ielā 8 – bijušais klostera korpuss – sadalīts diviem īpašniekiem, kuri pārbūvēja to dzīvokļu vajadzībām.
Ēkas atjaunošana aizsākās jau 20. gs. pašās beigās, arhitektoniski mākslinieciskajā izpētē ēkā konstatēti nozīmīgi viduslaiku būvelementu fragmenti. Uz ēkas 2. stāva iekšsienas fiksēti 16.–17. gs. polihromās apdares fragmenti. 2008. gadā daļēji realizēts jau 2003. gadā izstrādātais ēkas rekonstrukcijas projekts. Atjaunota vienīgā ēkas fasāde, izbūvētas jaunas jumta konstrukcijas, starpstāvu pārsegumi, kāpņu telpa. Kādreizējās tualetes piebūves vietā izveidots balkons. Ēkas stāvos ieplānoti atsevišķi dzīvokļi. Ēkas atjaunošana tika sākta, bet līdz pabeigšanai netika, un tā pietiekami ilgu laiku bija bez saimnieka.
Atkārtota arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija veikta 2018. gadā, nofiksējot uz to brīdi saglabājušos apdares fragmentus. Iekštelpu atjaunošanas projekts ietvēra labiekārtotu un mēbelētu dzīvokļu izbūvi visos ēkas stāvos. Tajos izbūvētas atsevišķas starpsienas, ar nelielām variācijām pa stāviem izdalot dzīvojamo istabu, guļamzonu ar garderobes telpu vai bez tās, virtuves nišu un vannas istabu. Oriģinālajām viduslaiku sienām eksponēti ķieģeļu mūrējuma fragmenti. Pārējām plaknēm veikti javas un mūra izdrupumu labojumi, kuri tonēti kaļķu krāsā.
Interjerā neapšaubāmi nozīmīgākie ir jau 1998. gadā arhitektoniskās izpētes laikā atklātās polihromās apdares sistēmas fragmenti. Ēkas 2. stāvā uz ziemeļaustrumu jeb labās sānu sienas kā otrais apdares slānis uz javas pārzieduma konstatēta ar 16. gadsimta vidu datējama polihroma apdare. Tas ir viens no vecākajiem līdz šim zināmajiem dzīvojamās telpas krāsojuma piemēriem Rīgā. Uz pelēkbalta fona ar sarkanbrūnu krāsu (sarkanais okers vai malts ķieģelis) un ~1 cm platu otas triepienu izveidots tīklveida raksts. Krūšu augstumā no grīdas līmeņa šis tīkla drapērijas motīvs pabeigts ar horizontālu līniju, virs kuras brīvi vilktas pusloka cilpiņas. Krāsojums apņem sienas mūrī esošās gaismas nišas, radot abās to pusēs atbīdīta aizkariņa iespaidu.
No Rīgas interjeru vēstures viedokļa vēl nozīmīgāks ir nākamais apdares slānis. Iepriekš aprakstītā apdare nobalsināta, un uz tās ar pārliecinošu otu uzvilkts gadskaitlis Anno 1605. Šis ir rets gadījums Rīgas seno celtņu izpētes pieredzē, kas ļauj ar lielāku pārliecību datēt sienas apdares sistēmu stratigrāfiju.
Pateicoties īpašnieka izpratnei, 2. stāva sienas krāsojums līdz ar citiem arhitektoniski nozīmīgiem apdares fragmentiem konservēts, zudušās vietas papildinātas un retušētas. Siena izgaismota un sekmīgi iekļaujas atjaunotās ēkas interjerā. Mūsdienīgajā atvērtā plānojuma dzīvokļu iekārtojumā pagājušo laiku apdares liecības atgādina par bijušās klostera apbūves likteņa sarežģītajiem līkločiem. Tās ļauj vismaz domās paviesoties četrus un vairāk gadsimtu senā pagātnē – kad kvartālā vēl saimniekoja franciskāņu ordeņa brāļi.
