2019.gada vasaras būvniecības nozares aktualitāte – samilzušais un medijos nonākušais strīds ap Jaunā Rīgas Teātra ēkas atjaunošanu. Valsts nekustamie īpašumi paziņo par līguma lauzšanu, Būvuzņēmējs steidz vainot projekta kvalitāti, Pasūtītājs norāda uz termiņu neievērošanu un darbu veicēja nekompetenci, Projektētājs piesaka karu mafijai... Skaidrs, ka šajā strīdā neviens nav "balts un pūkains".

Situācija gluži līdzīga kā pirms pāris gadiem ar Muzeju krātuves objektu Pulka ielā Rīgā – Valsts Nekustamie īpašumi nopirkuši projektu, kurš visticamāk (iespējams objektīvu apstākļu dēļ) nav izstrādāts būvdarbu veikšanai nepieciešamā apjomā (darba rasējumi). Būvdarbi ar juridiski sarežģītu līgumu deleģēti būvuzņēmējam, kurš ir “iepazinies ar projektu” un apstiprinājis, ka tas ir realizējams plānotajā budžetā un termiņā. Nu kā var nesolīt!

Darbam nonākot no menedžmenta pie izpildītāja, izrādās, ka risinājumi nav pietiekami izstrādāti būvdarbu veikšanai (kas droši vien godīgi norādīts projektā) un patiesās realizācijas izmaksas atšķiras no būvuzņēmēja budžetā plānotajām.

Šādā situācijā vienīgais risinājums atrast papildus finansējumu. Darbi objektīvu vai formālu iemeslu dēļ tiek apturēti, kamēr menedžeri “samērās” ar juridiskiem argumentiem. Tradicionāli papildus darbu izmaksas tiek “uzpūstas” iespējami lielas un puses vienojas par solidāru izmaksu segšanu.

Dzīvē tas nozīmē, ka faktisko neizdarību projekta (nejaukt ar būvprojektu) ietvaros sedz nodokļu maksātāji – es, Tu, Mārtiņš un citi…

Konkrētajā gadījumā, atšķirībā no Muzeju krātuves objekta, interesantāku situāciju padara fakts, ka projekta autore ir prominenta arhitekte ar visnotaļ solīdu politisko aizmuguri, turklāt mums ir jauna valdība. Tas noteikti palīdz izcelt aktuālos jautājumus publiskajā telpā un rada cerību, ka rezonējot ar to radīs pietiekami spēcīgas svārstības, lai būtu iespējams kaut ko mainīt vai sakārtot 🙂

Aktuālo notikumu gaismā 25.07. Latvijas Radio 1 rīta programmā izskanēja intervija ar par būvniecību atbildīgo EM valsts sekretāra vietnieku. Nozarē ar regulējumu viss kārtībā – šis esot būvnieka un projektētāja strīds… Vai tiešām godājamais Edmunds Valantis uzskata, ka nozarē ar regulējumu viss kārtībā, ja viens pēc otra apstājas valstiskas nozīmes objekti? Jaunais Rīgas teātris, Deglava tilts, Brasas tilts, tās pašas muzeju krātuves?… Vai Valantis nesaskata nozares vadības atbildību situācijā, kad Valsts Nekustamo īašumu (un arī citu sabiedriskā sektora attīstītāju) pasūtītie projekti pastāvīgi neiekļaujas budžeta rāmī?

Manuprāt gluži pretēji – nozares regulējums ir neskaidrs un interpretējams, tas nebalstās standartos un tradīcijās. EM pārstāvja retorika par ministrijas uzdevumu rūpēties par būvniecības drošību no nozares “iekšpuses” izklausās liekulīga.

Likumdošanā nav viennozīmīgas definīcijas par inženieru un arhitektu pakalpojumu specifikācijām. Ir Eiropas standarts (LVS EN 16310 Inženiertehniskie pakalpojumi. Ēku, infrastruktūras un rūpniecisko iekārtu inženiertehnisko pakalpojumu aprakstošā terminoloģija), kuru nozare Ekonomikas ministrijas personā nevar saņemties atzīt par piemērojamu, tā vietā mēģinot te vienu te otru definīciju ierakstīt jau tā pretrunīgajos būvnoteikumos.

Tiesa varu piekrist Edmundam Valantim, ka likumdošana neliek negodprātīgi veikt darbu nedz projektētājam, nedz būvuzņēmējam!

Šajā kontekstā EM un VNĪ runāšana, ka nāks BIM`s un visu atrisinās izklausās vairāk pēc āfrikas cilts šamaņa solījuma, kurš nezina kā tikt galā ar buboņu mēri. Derētu atcerēties, ka BIM (Building Information Modeling) ir instruments – tāds pats kā AutoCad, Excel vai jebkura cita programma. Ja ar instrumentu prasmīgi rīkojas, tas palīdz celt darba efektivitāti un kvalitāti, bet neviens bims nerisinās jautājumu par atbildību būvniecībā.

Domāju, ka lielākā daļa no lasītājiem būs dzirdējuši par pozīciju – būvprojekta vadītājs, bet maz kurš zinās, ka saskaņā ar šobrīdējo būvniecības likumdošanu būvprojekta vadītājs tā īsti nemaz neatbild par būvprojekta kvalitāti…

Arī Valsts Nekustamie īpašumi uzskata, ka viņiem par par projektu nekas nav jāzina – ir taču autors un eksperts.

Šo situāciju tad arī izmanto būvuzņēmējs – ja objektīvu apstākļu dēļ vai apzināti būves budžets ir nepietiekams, tiek atrastas nepilnības projekta dokumentācijā vai specifikācijās un “sista” papildus nauda. Gala rezultātā parasti izsista, jo pasūtītājs šajā situācijā ir ķīlnieks – “atsāknēt” projektu noteikti sanāk dārgāk, iesaldēt – žēl… Tiesa šādā situācijā biežāk “ieperas” pašvaldības, jo skolu uzdod būvēt skolas direktoram un baseinu – peldēšanas trenerim 🙂

Cita starpā es (būdams projektētāju cunftes pārstāvis) gribētu mīkstināt Gailes kundzes teikto par lielo būvuzņēmēju mafiju. Savā ziņā to var nosaukt arī tā, tomēr atšķirībā no projektētājiem lielie būvuzņēmēji ir spējuši vienoties par kopējām interesēm un būvuzņēmēju partnerības veidolā tās aktīvi lobē mūsu mazspējīgajā nozares pārvaldībā. Cita starpā iegūstot arī Arhitektu savienības atbalstu saviem nozares sakārtošanas priekšlikumiem.

Karš būtu jāpiesaka nevarīgajai nozares pārvaldībai, kura gadiem nespēj nostāties pretim lobijam un deleģēt atbildību būvniecībā subjektam, kura pārvaldībā ir resursi šīs atbildības realizēšanai, sakārtot būvniecības un būvspeciālistu apdrošināšanas jautājumu un izveidot būvniecības regulējumu, kurš būtu balstīts standartos. Beidzamie (standarti) cita starpā nemaz nav jāizgudro no jauna – tie ir vienoti visā Eiropā un sekmīgi darbojas dažādos būvniecības modeļos.

Karš jāpiesaka pašiem savam slinkumam! Lieliska iespēja savu aktivitāti izrādīt jaunajam Ekonomikas ministram!