Nepārvaramas varas apstākļus skaidro Lelde Laviņa un Inga Oga, advokātu birojs Sorainen. Covid-19 vīrusa izplatība un ar to saistītie valsts varas iestāžu akti vīrusa izplatības ierobežošanai ir radījuši plašas diskusijas, vai minētie apstākļi ir vērtējami kā nepārvaramas varas apstākļi, kas tādējādi būtu pamats līguma izpildes pagarinājumam bez nelabvēlīgām nokavējuma vai neizpildes sekām, vai pat līguma izbeigšanai.

Minēto situāciju būtiski saasina arī pārējā Eiropā (un arī pasaulē) noteiktie vīrusa izplatību ierobežojošie pasākumi. Tie ir atšķirīgi no valsts uz valsti un ietekmē ne tikai visus ražošanas un piegādes ķēžu posmus, bet citviet nozīmē arī to pilnīgu paralizēšanu, piemēram, slēdzot ražotnes un apturot jebkādu komercdarbību, kas nav saistīta ar iztikai un higiēnai nepieciešamo preču ražošanu un tirdzniecību. Minētais neapšaubāmi tiešā veidā skar arī būvniecības nozari.

Nepārvaramas varas jēdziens

Tā definējums nav atrodams nevienā Latvijas normatīvajā aktā. Tāpat nekur nebūs atrodams izsmeļošs nepārvaramas varas apstākļu uzskaitījums. Tai pat laikā tiesu praksē un tiesību zinātnē ir samērā plaši analizēts, kādi apstākļi būtu uzskatāmi par nepārvaramas varas apstākļiem. Klasiski par šādiem apstākļiem uzskatāmas tādas dabas parādības kā plūdi un vētras, un tādas sociālas parādības kā nemieri un karš. Bet arī tikai tādā gadījumā, ja minētās parādības iestājas reģionos, kuriem šādi apstākļi nav raksturīgi. Arī Covid-19 vīrusa pandēmija un ar to saistītais Ministru Kabineta rīkojums par ārkārtējās situācijas un ar to saistīto ierobežojumu noteikšanu var tikt uzskatīts par nepārvaramas varas apstākli daudzās līgumattiecībās. Tiesa, ne automātiski.

Pienākums pildīt līgumu vs. nepārvarama vara

Civillikuma 1587. pants iedibina saistību izpildes pamatprincipu: tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus. Taču nepārvaramas varas apstākļi var būt izņēmums no šī principa.

Kā to norādījis arī Latvijas Republikas Senāts, ir svarīgi nošķirt nepārvaramas varas gadījumu no līguma izpildes grūtībām, kad kāds notikums būtiski maina līguma līdzsvaru, taču nepadara tā izpildi neiespējamu. Piemēram, vienas puses izpildes izmaksas ir pieaugušas vai arī izpildījuma, ko saņem puse, vērtība ir samazinājusies[1]. Piemēram, ir slēgta sadarbības partnera rūpnīca Spānijā, bet ir citas attiecīgos būvizstrādājumus ražojošas un joprojām piegādes ierobežojumiem nepakļautas rūpnīcas. Tāpat, piemēram, projektētāji, kuru darbs ir vairāk digitāls, varētu būt mazāk ietekmēti. Tomēr vispārinātus apgalvojumu izteikšana būtu riskanta, jo – katra situācija ir vērtējama individuāli. Nebūtu arī saprātīgi sagaidīt, ka, piemēram, būvnieks uz sava rēķina veiks atkārtotus pasūtījumus citās rūpnīcās, ja avansa maksājumi jau veikti par pasūtījumiem krīzes slēgtajā rūpnīcā.

Latvijas Republikas Austākā tiesa, vērtējot Civillikuma normas un ne tikai, ir definējusi  kritērijus nepārvaramas varas apstākļu konstatēšanai. Proti, izpildoties visiem šādiem kritērijiem, ir pamats secināt, ka attiecīgais notikums ir atzīstams par nepārvaramas varas apstākli:

• tas ir tāds ir notikums, no kura nav iespējams izvairīties un kura sekas nav iespējams pārvarēt;
• saprātīga persona līguma noslēgšanas brīdī notikumu nevarēja paredzēt;
• notikums nav noticis puses vai tās kontrolē esošas personas rīcības dēļ;
• notikums saistību izpildi padara ne tikai apgrūtinošu, bet arī neiespējamu[2].

Minēto kritēriju konstatēšana neapšaubāmi ir būtiska, tomēr tas, vai izsmeļoša, ir vērtējams kontekstā ar katrā konkrētajā līgumā ietverto nepārvaramas varas klauzulu. Proti, līgumu brīvības princips paģēr pušu tiesības brīvi vienoties par nepārvaramas varas klauzulas saturu, gan definējot, kas konkrētajā līgumā tiek saprasts ar nepārvaramas varas apstākļiem, gan arī procedūru, kas pusēm jāievēro, nonākot šajos apstākļos.

Lai gan attiecībā uz publisko iepirkumu līgumiem izpildītājam ir grūtāk ietekmēt līguma saturu, salīdzinot ar privāttiesiskā kārtā slēgtiem līgumiem, tomēr, kā zināms, tas nav neiespējams. Un pat, ja pasūtītājs nepiekrīt iepirkuma procedūras laikā veikt izmaiņas iepirkuma līgumā, sarakste par konkrētu līguma punktu interpretāciju un piemērošanu var dot lielu atbalstu, ja līguma izpildes laikā pušu starpā rodas domstarpības. Jau šobrīd vērojams, ka gan pasūtītāji, gan pretendenti rūpīgi vērtē un saskaņo šos līguma punktus, jo Covid-19 var būtiski ietekmēt darbu izpildes termiņus gan no darbaspēka pieejamības, gan piegāžu viedokļa. Ja izpildes termiņi ir kritiski, tad abām pusēm rūpīgi jānovērtē, vai, piemēram, būvnieka piedāvājumā iekļaujams risks par rezerves brigādi, kas nekavējoties varētu pārņemt darbus, ja tos pārtrauc saslimšanas gadījums un tam sekojošā karantīna.

Papildus minētajiem Augstākās tiesas definētajiem kritērijiem, vērtējot katru konkrēto situāciju, iesakām ņemt vērā šādus attiecīgā notikuma vērtēšanas kritērijus:

• vai notikums, kas ir iestājies, atbilst konkrētajā līgumā definētajiem nepārvaramas varas apstākļiem;
• kādi ir pušu pienākumi, iestājoties nepārvaramas varas apstākļiem, un pienākumu neizpildes sekas. Šādi pienākumi var būt, piemēram, paziņošanas pienākums vai pienākums iesniegt dokumentu, kas kalpo par objektīvu apliecinājumu nepārvaramas varas apstākļu pastāvēšanai un ietekmei uz saistību izpildi. Tāpat līgumā var būt paredzēts paziņošanas termiņa ierobežojums, kuram iestājoties attiecīgā puse zaudē tiesību atsaukties uz nepārvaramas varas apstākļiem;
• nepārvaramas varas apstākļu konstatēšanas tiesiskās sekas, piemēram, līguma darbības apturēšana uz nepārvaramas varas apstākļu pastāvēšanas laiku. Var būt arī tāda situācija, ka izpildītājs ir uzņēmies risku saistībā ar nepārvaramas varas apstākļu iestāšanos un nemaz nevar prasīt nekādus atbrīvojumus.

Papildus gribas akcentēt, ka jebkurš līgums vienlīdz saista abas puses – kā būvnieku vai projektētāju, vai citu izpildītāju, tā arī pasūtītāju, tāpat kā no Civillikuma izrietošie pienākumi pildīt līgumus godprātīgi un darīt visu iespējamo, lai mazinātu potenciālo zaudējumu apmēru. Nu jau arī Senāts ir norādījis, ka publiskais pasūtītājs, aizbildinoties ar Publiskā iepirkuma normām, nevar rīkoties prettiesiski civiltiesiska līguma izpildē.

Arī Iepirkumu uzraudzības birojs, reaģējot uz Covid-19 vīrusa izplatību ar to saistītajiem ierobežojumiem globālajā mērogā, ir publicējis skaidrojumu, akcentējot, ka vīrusa radītā situācija var tikt atzīta par nepārvaramu varu, un norādot, ka ārkārtējās situācijas kontekstā ir iespējami saprātīgi grozījumi iepirkumu līgumos, taču katrs gadījums ir īpaši rūpīgi izvērtējams un grozījumi veicami tikai tad, ja tiem ir objektīvs pamats[3].

Kāpēc ir būtiski izvērtēt, vai ir iestājušies nepārvaramas varas apstākļi?

Ja līguma izpildes kavējums vai neizpilde ir saistīta ar nepārvaramas varas apstākļu objektīvu (līguma izpratnē) pastāvēšanu, šāds kavējums vai neizpilde ir attaisnojama, un otra puse nevar prasīt šāda kavējuma vai neizpildes rezultātā radušos zaudējumu atlīdzību (ja vien, piemēram, būvnieks līgumā nav to tieši uzņēmies, bet tas ir samērā netipisks gadījums). Tāpat arī nepārvaramas varas apstākļu objektīva pastāvēšana var būt pamats līguma izpildes apturēšanai, kopējā izpildes termiņa pagarināšanai, atbrīvošanai no nokavējuma vai neizpildes negatīvajām sekām, vai pat arī līguma izbeigšanai, atkarībā no tā, kādas sekas konkrētā nepārvaramās varas jēdziena pieprasītā ‘neiespējamība’ izraisa.

Ieteikumi turpmākajam

Jāatzīt, ka Covid-19 pandēmija jau maina mūsu līdzšinējo attieksmi pret nepārvaramas varas klauzulām, ņemot vērā, ka līdz šim nepārvarama vara vairāk asociējās ar tādiem notikumiem, kuru iestāšanās ir šķietami niecīga un ko noteikti varētu nosegt apdrošināšana. Covid-19 pandēmijas radītās sekas vēl ne tik ilgu laiku atpakaļ likās kaut kas samērā nereāls. Bet – izrādījās reāls, un visticamāk tiktu iznīcināts viss apdrošināšanas bizness, ja tam būtu jāsedz Covid-19 radītie biznesa zaudējumi.

Turpmākajam ieteikums līgumos definēt, kas ir uzskatāms par nepārvaramas varas apstākļiem, rūpīgi apsverot nozares specifiku un attiecīgo apstākļu iespējamo ietekmes apjomu un sekas, kā arī konkrēti nosakot kārtību, kas pusēm jāievēro, nonākot nepārvaramas varas apstākļu ietekmē. Jo īpaši būtiski tas ir publiskā iepirkuma rezultātā noslēgto līgumu grozīšanai. Pēc šīs pandēmijas būs grūti publiskajiem pasūtītājam attaisnoties, kāpēc nav ņemtas vērā Covid-19 pandēmijas laikā gūtās mācības. Vienlaicīgi jāsaprot, ka šī riska primitīva pārcelšana uz būvnieku, visticamāk, rezultēsies vienīgi cenas sadārdzinājumā, nevis būvnieka reālā spējā vīrusa saasinājuma apstākļos nodrošināt nekavētu līguma izpildi. Tāpēc rūpīgi apsverams, vai risku pārnese ir samērīga ar izšķērdēšanas novēršanas prasībām.

Papildus minētajam, mūsu ieskatā, publisko iestāžu izsniegta izziņa par attiecīgo apstākļu iestāšanos, kas bieži novērojama līgumos, būtu aizstājama ar kompetentas un neatkarīgas institūcijas izsniegtu attiecīgā notikuma novērtējumu. Diezin vai kādas Latvijas iestādes kompetencē ir izsniegt šādas izziņas, bet ārpus likumā noteiktās kompetences iestādes rīkoties nav tiesīgas. Tādējādi šāda izziņa, ja nepieciešams, būtu saņemama no profesionālas un neatkarīgas organizācijas, kas šādu pakalpojumu piedāvā. Tāda ir, piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera.

Bet pats svarīgākais it visās situācijās – būsim godprātīgi saistību izpildē, neraugoties uz subjektīvu vēlmi taupīt laiku un naudu. Ja ir iestājušies objektīvi nepārvaramas varas apstākļi – nav nedz godprātīgi, nedz tiesiski to ignorēt, ja vien līguma puse attiecīgo risku nav tieši uzņēmusies. Un pat tad ir vērtējams, kā šis risks ir uzņemts. Piemēram, klasiski darbaspēka pietiekamība ir būvnieka risks, bet vai tā ir arī apstākļos, kad nepietiekamību izraisījusi nevis tirgus situācija, bet pandēmija?

Katrs līgums un iesaistīto pušu rīcība tā izpildē, neatkarīgi no projekta apmēra, veido pušu reputāciju un nozares viedokli. Un šeit tad ir vietā paturēt prātā latviešu seno sakāmvārdu – ko sēsi, to pļausi. Reputācijas sagraušanai daudz laika un daudz projektu nevajag. Bet kur būs meklēt sadarbības partnerus pēc Covid-19 pandēmijas, ja globālas krīzes sekas liksi izstrebt tikai vienai no līguma pusēm?

[1] Vairāk skat. Augstākās tiesas 2011. gada 26. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-11/2011

[2] Vairāk skat. piemēram, Augstākās tiesas 2014. gada 12.decembra spriedumu lietā Nr. SKC-179/2014

[3] Vairāk skait. Iepirkumu uzraudzības biroja 2020. gada 27. marta skaidrojumu “Par iepirkuma līguma grozījumiem, ja līgumu nav iespējams izpildīt ārkārtējās situācijas dēļ; pieejams: https://www.iub.gov.lv/lv/node/1066

Autori

Lelde Laviņa, Inga Oga, Sorainen