Nozares iekšienē kārtējo reizi aktualizējas jautājums par stīvu, neefektīvu būvprojekta ekspertīzes procedūru, atskan dažādi ierosinājumi par ekspertīzes apjoma samazināšanu vai pat eksperta slēdziena padarīšanu par informatīvu. Tas tiek pamatots ar pretrunām likumdošanā un neskaidru atbildības sadalījumu (starp projektētāju un ekspertu).

Iespējams, ka uzskaitītie “signāli” ir par pamatu šobrīdējām Būvniecības Valsts kontroles biroja aktivitātēm ar administratīvām metodēm cenšoties nodalīt projektēšanu no ekspertīzes.

Lasot aktuālās Vispārīgo un Speciālo Būvnoteikumu redakcijas, saprotu, ka eksperta uzdevums ir “izlasīt” būvprojektu un dot rekomendāciju tā realizācijai. Ekspertīzes ietvarā “izlasīt” ir samērā plašs jēdziens – tas nozīmē iepazīties ar projekta rasējumos dotajiem risinājumiem, pārliecināties par to realizējamību un atbilstību normatīviem, arī pārbaudīt aprēķina pamatojumu.

Eksperta atbildība aprobežojas ar atbildību par ekspertīzes saturu.

Pašbrīd nedomāju, ka risinājumu varētu rast izdarot lokālas izmaiņas uz šodienu “atvērtajos” Vispārīgajos būvnoteikumos, kuru atsevišķu nodaļu (tajā skaitā Ekspertīzes) dažādu iespējamo redakciju apspriešana tiek iniciēta Būvniecības padomē un secīgi tajā pārstāvētajās sabiedriskajās organizācijās.

Drīzāk uzsvars (un resursi) būtu jāveltī atbilstošas metodikas sagatavošanai, labās prakses un tradīciju ieviešanai būvprocesā. Korekcijas likumdošanā būtu jēgpilnas, kad minētā prakse un tradīcijas būtu nostabilizējušās.

Nacionālā līmenī Būvniecības principus definē Būvniecības likums. Minētā likuma 4. pantā uzskaitītie principi viennozīmīgi konverģē ar Eirokodeksu vadlīnijām attiecībā uz konstrukciju drošumu, ekspluatējamību un ilgmūžību.

Eiropas savienības ietvaros Eirokodeksam tiek piešķirts nacionālā standarta statuss. Tāpat tiek pieņemts, ka (būv)projekts kurā tiek ievēroti  Eirokodeksa standartu saimes principi un pielietošanas noteikumi apmierina šo standartu prasības [EN 1990, 1.3.(1)].

Vienkārši izsakoties, projektējam atbilstoši Eirokodeksam un konstrukciju risinājumi atbildīs likumdošanas prasībām.

Atgādināšu, ka standarta EN 1990 otrā daļa apraksta vienotās prasības konstrukcijām projektēšanai – pamatprasības, projektēto ekspluatācijas ilgumu, ilgizturību un citas, tajā skaitā drošuma menedžementu – konstrukciju drošums jāsasniedz projektējot un būvējot atbilstoši standartiem 1990-1999, kā arī veicot atbilstšus kvalitātes vadības pasākumus [EN 1990, 2.2. (1)P].

Pie beidzamajiem mēs varētu pieskaitīt projekta (un būvniecības ) uzraudzības klases noteikšanu [EN 1990 pielikumu B “Būvju konstrukīvā drošuma nodrošināšana].

Drošuma līmeņus konstruktīvajai noturībai un konstrukciju ekspluatējamībai var panākt kombinējot virkni normatīvos aprakstītus pasākumus [EN 1990, 2.2. (5)], kur cita starpā minēti pasākumi ar mērķi samazināt kļūdas projektā un konstrukciju būvdarbu veikšanā, kā arī rupjas cilvēku (neuzmanības) kļūdas.

Arī šeit mēs projektēšanas ietvaros runājam par projekta uzraudzības klases noteikšanu un piemērošanu.

Tātad (konstrukciju) projektēšanas labās prakses ietvaros, atbilstoši Eirokodeks pamatnosacījumiem “četru acu” princips būtu jāievēro projektētājam, neatkarīgi no tā, kādas papildus kontroles un(vai) pārbaudes procedūras nosaka nacionālā būvniecības uzraudzības likumdošana.

Praksē uz šodienu, lielākoties, (būv)projekta uzraudzība tiek īstenota caur ekspertīzi, kas, manuprāt, nav pareizi. Proti, ekspertīzes apjomu, saturu un mērķi nosaka nacionālā likumdošana, kura nav integrēta Eirokodeksā, tātad nevar apgalvot, ka izpildot reģionālās prasības mēs būsim nodrošinājuši būvprojekta uzraudzības prasības. Vēl vairāk – ārpus uzraudzības paliek 2. grupas ēkas un būves.

Projektēšanas uzraudzības līmeņi (DSL), atbilstoši EN1990 pielikumam, atbilst ne tikai kvalitātes vadības ābecei, bet zināmā mērā “apdrošina” Pasūtītāju pret projektētāja nekompetenci, t.i. būvēs, kas atbildīgākas par privātmāju, projekta autoram jānodrošina zināms resurss (būvkonstrukciju projektēšanas ietvarā – vismaz divi sertificēti speciālisti, tātad, pastarpināti, arī atbalstošais personāls – tehniķi, rasētāju u.c., kuru uzturēšanai projektēšanas uzņēmuma ietvarā jābūt zināmam apgrozījumam, kam vajadzētu garantēt zināmu kompetenci), turklāt trešās klases būvēm jāvar nodrošināt neatkarīga “pārraudzītāja” atzinumu.

Savlaicīgi plānojot un realizējot projektēšanas uzraudzības pasākumus mēs varētu izvairīties no virknes šodien būvniecības likumdošanai adresēto pārmetumu un samazināt būvprojekta eksperta pārbaudāmo jautājumu loku.

Ekspertīzes ietvaros, t.i. atbilstoši BVKB piedāvātajai interpretācijai pēc pabeigta un parakstīta būvprojekta iesniegšanas, (vairs) nevajadzētu rasties jautājumiem par fizikas pamatjautājumiem un aprēķina atbilstību būvprojekta risinājumiem!

Ekspertam, manuprāt, būtu jānovērtē būvprojekta risinājumu atbilstība likumdošanas, tiklab nacionālās kā vienoto Eiropas standartu pamatprasībām, t.i. jāsniedz atzinums par to ka piemērotie pasākumi būves drošuma prasību sasniegšanai ir adekvāti un pietiekami.

Tāpat būtu jāpārbauda vai piemērotie risinājumi ir ekonomiski pamatoti uzstādīto mērķu sasniegšanai, par ko būvprojekts tradicionāli klusē.

Tehniskie risinājumi, aprēķinu pamatotība un tml. jākontrolē projekta izstrādes gaitā, projektēšanas uzraudzības kārtībā.

Tajā pat laikā, lai ekspertīzes process kļūtu prognozējams, elastīgs un ātrs, vienlaicīgi ar sistēmas izmaiņām (labās prakses ieviešanu) jānodrošina instruments, kas ļautu identificēt nekompetenci un “krāpniecību” būvniecības procesā un šādas konstatācijas gadījumā ar pietiekamu stingrību vērstos pret “pseidospeciālistiem”.

Uzreiz gribu norādīt, ka no zināmas subjektivitātes eksperta novērtējumā izvairīties nebūs iespējams. Tomēr no tā nevajadzētu kautrēties – pie objektivitātes iespējams nonākt, apvienojot virkni subjektīvu spriedumu un izdarot secinājumus. Savukārt datus vajadzētu uzkrāt, sistematizēt un analizēt.

Lai atvieglotu ekspertu darbu ieteiktu domāt par ekspertīzi kā institūtu, nevis kā atsevišķu būvspeciālistu veikumu. Tas nozīmē, ka ekspertīzes praktiskais veicējs var būt individuāls būvspeciālists, kurš saņēmis atbilstošu patstāvīgās prakses sertifikātu, bet sagatavotais atzinums,  t.sk. pieņēmumi un piemērotie pārbaudes paņēmieni un kontrolēto risinājumu apjoms u.c., “jāaizstāv” ekspertu padomē, t.i. jāveic tāda kā pastāvīga ekspertīzes uzraudzība. Atkarībā no likumdošanā iestrādājamām konsekvencēm “ekspertu padomes” kompetenci varētu reducēt uz potenciāli negatīvo atzinumu izskatīšanu.

Pārskatot visas vajadzības izteiksmē uzskaitītās procedūras, būvniecības nozarei jāsaprot, ka vienlaicīgi sasniegt “trīs vaļus” – ātrāk, lētāk un drošāk nebūs iespējams! Ātras un drošas procedūras izveidei ir nepieciešami resursi. Uz šodienu jau ir iezīmēts resursu apjoms, kuru mēs (Pasūtītājs) tērējam būvprojektu ekspertīzei. Jautājums ir, vai mēs esam gatavi šo resursu tērēt racionāli un jēgpilni. Tāpat jārēķinās, ka Pasūtītājs (vai būvuzņēmējs) gadiem ilgi ir “ietaupījis” uz drošuma rēķina, t.i. jebkurš resurss, kurš tiks izlietots drošuma rezerves radīšanai tiks uztverts kā sadārdzinājums.

Domāju, ka vidējā vai ilgākā termiņā šo sadārdzinājumu varētu kompensēt reālas (funkcionējošas) profesionālās atbildības apdrošināšanas ieviešana.

Ir Beidzamais beidzamais brīdis nozares ietvaros beigt “lāpīt bedrītes”, bet vienoties par ļoti vienkāršotu, bet kopēju skatījumu par to kā (un ko) mēs būvējam. Un tad ap šo skeletu būvēt arhitektonisko kvalitāti, estētiskos, sociālos, kultūrvēsturiskos aspektus, atklātības, ilgtspējības un sabiedriskās līdzdalības un citus principus ko prasa Būvniecības likums un veselīgas, modernas sabiedrības intereses.