Starpkaru laika nozīmīgākie būvmateriāli bija koks, betons, dzelzsbetons, dzelzs un ķieģeļi1, taču 30. gados, attīstoties tehnoloģijām, celtniecības materiālu klāstu papildināja vēl daudzi jauni materiāli. Pamatā būvmateriālus ražoja vietējā rūpniecība, izejvielām izmantojot pieejamos Latvijas dabas resursus.

Valsts ievērojamās subsīdijas kokmateriālu iegādei sekmēja plašu koka ēku izplatību Latvijas laukos – no 1920. līdz 1930. gadam tika atjaunots vai no jauna uzbūvēts pāri par 300 tūkstošiem koka ēku un tikai nepilns 31 tūkstotis mūra ēku2. Celtniecības darbi laukos bija tik intensīvi, ka, neraugoties uz valsts izstrādātajiem paraugplāniem un pieejamām konsultācijām, koka ēku būvniecības procesa kvalitāte bija grūti kontrolējama. Kļūdas kokmateriālu sagatavošanā un celtniecībā ievērojami samazināja celtņu ekspluatācijas laiku, turklāt tās bija ugunsnedrošas. Viegli pieejamās koksnes plašā izmantošana noveda pie nelietderīgas kokmateriālu izšķērdēšanas, nodarot milzīgus zaudējumus kā mežsaimniecībai, tā tautsaimniecībai kopumā. Kļuva aktuālas idejas par tautas celtniecības paņēmienu izmantošanu, lai radītu ugunsdrošas celtnes, vienlaikus ekonomējot būvmateriālus, šajā sakarā izvērtās diskusija par nededzināta māla un citu vietēji pieejamu izejvielu – kaļķu, smilšu, radžu, kaļķu kleķa, māla kleķa, zaru māla – izmantošanu3. Atsevišķi pasākumi ugunsdrošu ēku celtniecības stimulēšanai laukos tika veikti jau 20. gadu sākumā – piešķirti līdzekļi būvniecības pabalstiem un iekārtotas paraugsaimniecības. 1925. gadā izdotais un 1930. gadā papildinātais būvniecības likums nodrošināja aizdevumus un materiālus ugunsdrošu ēku celtniecībai. Tomēr joprojām bija aktuāls jautājums par lētu, izturīgu un ugunsdrošu materiālu un celtniecības paņēmienu ieviešanu. 30. gadu sākumā laukos tika veicināta pašražotu cementa ķieģeļu gatavošana, izmantojot Somijas paraugu, – to izgatavošanai bija nepieciešams tikai cements4, grants un ūdens. No cementa ķieģeļiem mūrētu sienu izmaksas kvadrātmetrā līdzinājās koka sienu cenām – cementa ķieģeļi bija ievērojami lētāki par māla ķieģeļiem. Turklāt tos varēja izgatavot tiešā būvobjekta tuvumā, ietaupot materiālu transportēšanas izmaksas.

Visu rakstu iespējams lasīt žurnālā “Latvijas Būvniecība”, 2015/6, raksta autors Ilze Martinsone, ilustrācijas Latvijas Arhitektūras muzejs