Aivars Riekstiņš ir viens no retajiem Latvijā metālmāksliniekiem, kas glezno karstās emaljas tehnikā. Viņš iemūžina idejas un emocijas emaljas lējumā, kuras pēc tam tiek ierāmētas metāla vai koka rāmī. Ar auksti velmētu, tīru metālu, uz kura var spēlēt ar ēnu un distanci, tiek sasniegts spēcīgākais efekts, dažādām faktūrām vienai otru papildinot un izceļot.

Māksliniekam pirmā iepazīšanās ar emalju notika vēl mācoties Tallinas Mākslas institūtā. Pēc tam pārliecība pievērsties emaljai nostiprinājās, pateicoties metālmāksliniekam Indulim Urbānam, kas ar šo tehniku bija aizrāvies un pat izbraukājis visu pasauli, piedaloties dažādos simpozijos un izstādēs. Tomēr par pirmsākumu savai mīlestībai pret emaljas tehniku, Aivars Riekstiņš uzskata iedvesmu, ko radīja pareizticīgo ikonu apbrīnošana. Emalja ir kā kaprīza un nepakļāvīga dāma, jo nekad nevar paredzēt, kur emalja nogrims, kur pazudīs, kur sakūkumosies, pārdegs, vai tieši otrādi, ‘nedadegs’ , tas ir pārsteiguma moments, ko var uzzināt tikai izņemot dabu no krāsns. Tomēr tieši šīs nejaušības galarezultātu padara tik interesantu un rada prātam neiedomājamas faktūras. Kā atzīst pats mākslinieks, pats galvenais, lai glezniņai apakšā būtu kāda doma, kaut vai smilšukastes filozofijas līmenī, citādi bildīte tā arī paliks tikai par bildīti.

Interesanti, ka par pamatu darbiem tiek izmantotas māju numura zīmes. To priekšrocība ir tā – ja netiek apdauzītas, tās praktiski ir mūžīgas, jo var atrasties gan jūrā, gan upē, pat nerunājot pa kaprīzajiem mūsu laika apstākļiem un tām nekas nenotiek. Tā kā emalja ir neparedzama, ir daudz jāeksperimentē ar krāsu salikumiem, otas triepieniem un vilcieniem, un jābūt gatavam redzēt arī to, ko pavisam neesi iztēlojies. Mākslinieka darbus veido dažādas sērijas – sieviešu ( kā nu bez tām), bērnu, ziedu sērijas. Citreiz ir kaut kas kosmisks, piemēram, mēness otra puse – kaut kas tāds, kas nekad nav redzēts, bet kur gribētos pabūt. Tāpēc jāliek lietā iztēle un jāglezno. Arī gleznu nosaukumus mākslinieks cenšas izvēlēties neitrālus, lai katrs skatītājs var dot vaļu fantāzijai. (Šī raksta autoram magoņu lauks izskatījās pēc flamingo, bet ziemas saulē saskatīja ūdensrozes).

Aivara gleznu tematiku neapzināti ir ietekmējis gleznotājs Jānis Pauļuks, ar ko bērnībā Aivars dzīvoja vienā pagalmā. Pauļuks bieži ņēma bērnus aiz rokas un veda aplūkot savas jaunās gleznas, un vienmēr jautāja vienu un to pašu jautājumu ‘ko tu tur redzi?’. Ja bērns atbildēja, ka redz putniņu, viņš atbildēja, ka ‘ne vella, tas nav putniņš. Tas ir Vējš!’. Pēc šādām runām par vēju, arī Aivars sāka domāt par dzīvi citādāk, un dabas stihiju sajūtas noķeršana gleznās ir bijusi pastāvīga pavadone Vai, piemēram, varat iedomāties, kā kartupeļu vaga parāda cilvēku savstarpējās attiecības? Vai kā sala atspoguļo cilvēka vientulību? Mākslinieks tic, ka viss, kas mums ir apkārt, kas mūs iespaido, liek domāt, redzēt, just un mīlēt un galu galā dzīvot, ir savstarpēji saistīts. Šī tēma ir plaša un sirdij tuva. Ne katram lemts izprast emaljas tehniku kā augstvērtīgu mākslas darbu, vislabāk to uztver filozofiski noskaņotie domātāji. Daudzi cilvēki vieglāk uztver to, ko ir sastapuši muzejos un izstādēs – akvareli, grafiku, tēlniecību, bet ne emalju.

Tradicionālajā emaljas tehnikā veidotie darbi izpelnījušies sapratni, jo ar to var spekulēt, to var pārdot. Mākslinieks pats smej, ka emaljas pircēji ir tikai intelektuāļi vai ārzemnieki. Emaljas tehnika ir dārgs prieks, kas absolūti neatmaksājas un maizīti ar to nopelnīt nevar. Kad tika radīta pati pirmā kolekcija, uzradās norvēģi, kas bija gatavi maksāt lielu naudu, lai gleznas aizvestu un izstādītu galerijā. Tomēr mākslinieks atteica – nebija gatavs tam, ka pēc unikālajiem un oriģinālajiem paraugiem sāktu štancēt jaunus kā uz konveijera. Tāpēc pārsvarā darbiņus pērk privātām kolekcijām vai dāvinājumiem. Šis ir sirdsdarbs, prieka darbs, maizīte ir jāpelna ar juvelierizstrādājumiem, gredzeniem, kaklarotām, auskariem – ar to, ko pieprasa publika. Pieprasījums ir ļoti liels, Aivaram vienam pašam kļūst grūti visu paspēt, un, kā saka mākslinieks, tad viņam ir jāpaliek nepieklājīgi dārgam, lai klienti nobīstas… Taču tas nav līdzējis, klienti tāpat turpina nākt. Galvenais iedvesmas avots, darinot rotaslietas, ir pati rotas saimniece. Rotas darināšanas brīdī daudz kas atklājas par īpašnieces personību – tas, cik cilvēks ir iejūtīgs, erudīts, spītīgs, varošs, saprotošs un bagāts savā domāšanas pasaulītē. Citreiz paveras tādas lietas, ka var palikt mēms no pārsteiguma. Tad mākslinieks sajūt māksliniecisko azartu – jā ir vērts ļoti pacensties šai personībai izgatavojot rotas lietu.

Teksts Paula Jansone, foto Didzis Grodzs