Vēsturiski šarmantais Liepājas centrs 2019.gadā izcilu rekonstrukcijas projektu Art Hotel Roma – ar atbildīgu attieksmi atjaunotu slavenā Paula Maksa Berči (Paul Max Bertschi) projektēto ēku, kas tapusi 1882. gadā kā viesnīca un tirdzniecības nams. Mūsdienās viesnīcas nosaukumā ir saglabāta atsauce uz vēsturisko apzīmējumu Hotel de Rome, papildinot ar jauku norādi uz moderno konceptu – Art.
Viesnīcas otrā stāva gaiteņa un viesu numuriņu sienas rotā oriģināli mākslas darbi, tematiski savienojot viesnīcas telpas ar īpašniekiem piederošo iespaidīgo mākslas galeriju, kas jau vairākus gadus darbojas ēkas pagrabstāvā. Viesnīcas un dizaina konceptu īpašniekiem palīdzējis realizēt mākslinieks un interjera dizainers Alvis Zemzaris.
Unikālais plānojums paredzējis viesnīcas numuriņus otrajā stāvā izvietot pa apli, tā laika un mūsdienu viesiem nodrošinot atraktīvu izklaidi – uzkāpjot otrajā stāvā, ej pa labi vai kreisi, nonāksi pie sava numuriņa. Kā vēsta leģendas, tolaik viesnīcas jau tā pievilcīgo auru papildināja ungāru dzīvā mūzika restorānā un ungāru vīnu vairumtirgotava. Starp citu, Liepājas viesnīcu vērtējumā tolaik tā bija ierindota TOP 3 sarakstā.
Atjaunotajā Liepājas viesnīcā Art Hotel Roma, kurai nu piešķirta otra dzīve, radošā atmosfēra sajūtama ik uz soļa. Tāpat kā viesnīcas viesi ir individuālas personības, arī 28 numuriņi ir atšķirīgi, un katrā vērojams savs dizaina rokraksts un patīkamu ekoloģisku materiālu lietojums. Atšķirībā no vēsturiskās funkcijas, kad netika apdzīvoti ne bēniņi, ne pagraba stāvs, tie tagad ir pilnvērtīgi izmantojamas platības.
Gaisotnes atslēga – oriģinālie mākslas darbi
Viesnīcai funkcionāli un saturiski ir piederīga plaša mākslas galerija, un liela daļa izstāžu zāļu izvietojusies zem burvīgām un reizē baisām ķieģeļu velvēm pagrabā. Lifts pagrabu savieno ar ēkas otrā stāva gaiteni. Pagraba labirinti ir prātam neaptverami, tie vijas līkločiem, un, tos apmeklējot, šķiet, ka tie nekad nebeidzas ar gala pieturu, pa ceļam atklājot arvien jaunus un jaunus mākslas darbus, bet noslēgumā viesis nonāk pie modernas konferenču zāles. Konferenču rīkotāji jau novērtējuši kompleksā pakalpojuma ērtību – viesiem tiek noīrēti visi viesnīcas numuriņi, bet konference tiek organizēta pagrabstāvā.
Viesnīcas plašais iekšpagalms lepojas ar nosaukumu Romas dārzs, tā centrā ir strūklaka, bet galerijā sarindoti mazi, aicinoši veikaliņi, kafejnīca un restorāns. Iekšpagalms izveidojās tikai pēc ēkas pārbūves 1894. gadā, līdz tam ēka sastāvēja no diviem apjomiem, kurus šķīra iela ar skvēru.
Nevienā no pēdējā laikā atvērto Latvijas viesnīcu interjeriem nav vērojama tāda augstvērtīgas mākslas pārpilnība kā Art Hotel Roma. Dizaina oriģinalitātes ziņā Art Hotel Roma noteikti var mēroties ar zināmām Eiropas boutique koncepta viesnīcām.
Viesnīca kļuvusi par mājām Džemmas Skulmes, Ivara Heinrihsona, Ģirta Muižnieka, Birutas Delles, Ilzes Avotiņas, Kārļa Dobrāja, Ievas Dobrājas, Egīla Radziņa, Alvja Zemzara un daudzu citu zināmu latviešu mākslinieku radošajam veikumam. Īpaši atzīmējamie mākslinieki ir tēlniece Anda Poikāne – viesnīcas interjerā un eksterjerā redzamie baloži un uz kāpņu margas sēdošais mūzas tēls ir veidoti speciāli šim objektam ‒ un mākslinieks Artūrs Zalmansons, kas veidojis viesnīcas grafisko atpazīstamību.
Viesnīcas interjera radošais koncepts
Alvis Zemzaris viesnīcas interjera tapšanai tika piesaistīts, kad projekta attīstības koncepts svārstījās starp dažādiem attīstības scenārijiem, no kuriem neviens lāgā neatbilda gaišajam, labajam un ‒ galvenais ‒ ilgtspējīgi mākslinieciskajam sapnim. Saruna ar Alvi Zemzari izvērtās ārkārtīgi interesanta, tāpēc tiks maksimāli citēts interjera dizainera domu gājiens.
Alvis Zemzaris:
‒ Interjera dizaina jomā esmu ieklīdis no glezniecības. Manam tēvam gleznotājam Uldim Zemzarim ir 92 gadi, esmu audzis un mākslas arodu mācījies mākslinieka ģimenē. No tēva arī iepotēts uzskats, ka māksla nav jāskaidro – ja tu kā mākslinieks esi izdarījis savu darbu, labāk turi muti ciet. Nav plaši jāklāsta visai pasaulei koncepts, jo tāpat visiem viss vai nu ir, vai nav skaidrs…
Izaicinājums – laiks
Alvis Zemzaris:
‒ Lielākais izaicinājums viesnīcas Art Hotel Roma interjera izveidē bija laiks, jo projektā mūs uzaicināja iesaistīties pāris mēnešu pirms starptautiskajām rallija sacensībām, uz kurām viesnīcu vajadzēja atvērt, un darāmā bija neaptverami daudz. Jau sākotnēji sapratām, ka mūs aicina piedalīties neiespējamā projektā, aicina veikt darbu, kas, visticamāk, nav paveicams, tāpēc pat neplānojām tajā iesaistīties. Domājām tikai paskatīties slavenā Berči projektēto māju – to taču var, un ja vēl atsūta pakaļ šoferi! Taču MĀJA SAVALDZINĀJA ar savu gaisotni, kas ir neraksturīgi puspabeigtām ēkām ar raibu vēsturi. Nekas nebija spējis nogalināt ēkas dvēseli.
Tā bija avantūra, ja tagad atceros to darba lauku un stadiju, kas mums pavērās. Ticību tam, ka projekts izdosies, deva arī cerība, ka šoreiz piedēklis Art nav ielāps uz budžeta caurumiem – īpašnieka ģimenei piederošā apjomīgā oriģinālo mākslas darbu kolekcija bija lielisks resurss interjera dizaina veidošanai. Jāatzīmē, ka, pieslēdzoties projektam, bija jārēķinās ar to, kas jau paveikts – bija aprīkotas vannas istabas, izvēlētas flīzes.
Projekta realizācijas gaitā ar īpašnieku spriedām, ka neviens jau nebrauc uz kādu vietu tikai tāpēc, ka patīk kāda īpaša viesnīca. Mums par izbrīnu pēc kāda laika parādījās atsauksmes – cilvēki te bija viesojušies otru reizi viesnīcas pievilcības dēļ, neparastās un patīkamās gaisotnes dēļ.
Interjera akvarelēšana
Alvis Zemzaris:
‒ Interjeru mēģinu taisīt tāpat kā akvareli – jāskatās, kas notiek uz papīra. Darbs pats sevi ved. It īpaši vecās mājas daudz ko pasaka priekšā. Būtiski ir nesabojāt to, kas ir, un izstūrēt starp funkciju un budžetu. Pret interjera dizainu man ir tāda pati attieksme kā pret gleznu. Ja izmantoju gatavus elementus, rodas sajūta, ka veidoju kolāžu. Tāpēc vienmēr iespēju robežās izstrādāju savu oriģinālo dizainu arī interjera priekšmetiem. Art Hotel Roma viesnīcā ir manis dizainēti krēsli, ugunsdzēšamā aparāta turētājs, dvieļu plauktiņš zem izlietnes, speciāli apdrukāti aizkaru audumi, rakstāmgaldi, plaukti utt.
Daļa viesnīcā izmantoto mēbeļu un lustru jau atradās īpašnieka ģimenes kolekcijā. Kaut kas bija darba kārtībā, kaut kas bija jārestaurē, taču bija pieejamas interesantas interjera lietas, kuras savākt īsā laikā nebūtu bijis iespējams.
Nemaldies viesnīcā
Alvis Zemzaris:
‒ Neparastais ēkas plānojums un otrā stāva apļveida galerija bija pārbaudījums, domājot par dizainu, – koridors pa ēkas perimetru mulsina, jo īsti nevar noorientēties un saprast savu atrašanās vietu. Lai cilvēkiem palīdzētu ar dizaina marķējumiem, meklējām grīdas apdari, ar ko varētu sadalīt grīdas krāsu zonās, lai, iznākot no numuriņa, būtu skaidrs, kurā gaņģī atrodies. Ražotājs bija pārsteigts par dīvaino pasūtījumu. Paklājs bija sadalīts n-tajās apakšgrupās ar vairāk nekā 150 atšķirīga zīmējuma paklājflīzēm. Garā koridora grīda ir ieguvusi dekoratīvu rakstu un sarkanas, zaļganas, pelēcīgas toņkārtas. Tam visam pieskanīgs ir gleznotais paklājs uz kāpnēm, kuru uzpindzelējām kopā ar liepājnieku gleznotāju Igoru Bernātu.
Veiksmīgu projektu recepte: nauda, cik nepieciešams + laiks, cik nepieciešams!
Alvis Zemzaris:
‒ Tā bija vecajos labajos laikos. Kā piemēru vēlētos minēt restorānu Rīgā Rozengrāls. Tas bija viens no mūsu pirmskrīzes objektiem. Interjerā, aprīkojumā tika izvēlēti paši labākie varianti, jebkuras detaļas izpildījums bija visaugstākajā līmenī. Un pasūtītājs bija apņēmies restorānu neatvērt, kamēr viss nebūs pilnīgi pabeigts, lai arī cik laika tas prasītu! Kāpēc? Pēc tam ‒ tas nedarbojas, jo nekad nekas vairs netiek pilnveidots. Ja objekts strādā veiksmīgi, tad kāpēc vēl kaut ko darīt? Ja neveiksmīgi, tad vairs arī nav, par ko kaut ko uzlabot. Un kurš no Rīgas restorāniem labi pelnīja arī krīzes laikā? Rozengrāls. Tas bija kļuvis par must see tūrisma objektu. Neprātīgā pieeja atmaksājās.
Atvērām viesnīcu ar bažām par sūdzībām, jo numuriņos bija šādas tādas astes – vienam trūka skapja, citam spoguļa, citam vēl kaut kā. Nebija sūdzību! Berči arhitektūras nezūdošais šarms un īpašnieku mākslas darbu un antikvāro mēbeļu un lustru kolekcija ļāva šim pēckrīzes laika
