Agrita Lūse, Foto Aleksandrs Kendenkovs (BDCC arhīvs)
Pasūtītājs Rīgas cirks. Projekts NRJA, BK daļa Arenso, Matīss Apsītis, būvnieks Aidaco, projekta vadītājs Valdis Koks, būvuzraudzība CMB.
Epopeja ar Rīgas cirka pastāvēšanu 21. gs. ir stiepusies gadiem ilgi un ir tikpat interesanta kā ēkas vēsturiskā tapšana. Taču ķezas ar dzīvniekiem, fasādes sagāšanās risks, aizliegums ekspluatēt ēku nu jau pieder vēsturei. Rīgas jumtu ainavā ir parādījies sarkana skārda kupols, kurš visai ambiciozi un dzīvespriecīgi izceļas pelēkajā pilsētas audumā. 2022. gadā ar daudzu institūciju aktiem ekspluatācijā pieņemta Rīgas cirka energoefektivitātes paaugstināšanas projekta īstenošana, kas šajā gadījumā, pateicoties arhitektu piedāvātajiem risinājumiem un būvniekiem, ir izpildīta saprātīgi, estētiski un ar mērķi, lai nekas pēc gadiem, kad būs nauda jau citām kārtām, nebūtu jāpārdara. Cirks ir atguvis iespēju organizēt pasākumus, koncertus, akrobātu uzstāšanās, bet zvērus gan šeit vairs neredzēsim. Un pazudis arī nepatīkamais cirka aromāts, kas nav mazsvarīgi. Vēl jāpiebilst, ka savā vairāk nekā 100 gadu pastāvēšanas laikā cirka ēka ir izmantota atbilstoši savai funkcijai, lai kāda vara tobrīd valdītu.
Pievērošoties vēsturei, jāpiemin, ka ēkas vēsturiskā apjoma būvniecība ir zirgu mākslinieka, iluzionista un komersanta Alberta Salamonska privātā iniciatīva, kas izpaudās nemitīgā vēlmē pārkāpt būvvaldes izstrādātos noteikumus. Pirmo cirka ēku Salamonskis uzbūvēja Tērbatas ielā no koka, lai gan tas bija aizliegts, nu bet avantūristiem likumi nepastāv. Nācās tomēr nojaukt. Tad sekoja mēģinājums realizēt koka ēkas būvniecību Merķeļa ielā, bet neizdevās. Mīļā miera labad tika iegādāts arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834–1891) projekts, taču būvniecība, maksājot sodus, 1888. gadā sākās ilgi pirms projekta saskaņošanas institūcijās, un izpildījums tika realizēts pēc atlikuma principa – kur nu kādam palika pāri būvmateriāli, tie tika likti lietā ēkas būvniecībā. Tāpēc izpētē te atrastas sliedes – jaunas un lietotas –, vēsturiskie ķieģeļi, apmetums, apšaubāma satura un noturības koka konstrukcijas, kurās izmantotas pagales, dēļu gali, apaļbaļķi, vecas durvis, durvju aplodas. Ja vien cirka apmeklētāji būtu zinājuši, uz kādas nepārdomātas koka praulu ligzdas, kas nosēdusies 100 gadu laikā, balstās tribīnes, interesentu šeit atrasties noteikti būtu krietni mazāk. Konstruktīvās shēmas tribīņu projektam atrast neizdevās, visticamāk, tas ir bijis amatnieku darbs.
Tribīņu izpēti veica arhitektes Ilzes Mekšas vadībā. Ap tribīnēm energoefektivitātes projekta īstenošanas gaitā saistās zināms cīniņš, jo NKMP tās atzina par vēsturisku vērtību, kas nozīmē to saglabāšanu. Bet, no otras puses, tās nebija drošas, pastiprināšana būtu tikai tāda kaušanās ar vējdzirnavām, tātad bija jānojauc. Un atjaunot haotiskās un nedrošās ligzdas formu vienkārši nebija iespējams. Un vēl jāņem vērā, ka Eiropā jau sen ir aizliegts ekspluatēt koka konstrukciju tribīnes. Tāpēc tās būs jaunas, modernas, metāla un saliekamas, ar iespēju tās izvietot dažādās konfigurācijās – ar skatuvi pa vidu vai frontāli.
Lielā vīzija un pirmie soļi
Rīgas cirka energoefektivitātes paaugstināšanas pasākums kopējā arhitektu biroja NRJA vīzijā ir attiecināms uz nulles kārtas realizāciju, jo konkurss un iepirkumu procedūra tika uzvarēta ar cirka kvartāla arhitektūras meta piedāvājumu starp Merķeļa un A. Kalniņa ielu. Konkurss notika 2019. gadā, un NRJA vīzijā par jaunas kultūrvietas iedibināšanu Rīgā bija iekļauta arēnas atdzimšana, jauna black box zāle, kas atrastos uz augstiem balstiem virs vēsturiskās apbūves, cirka skola ar semitransparentu fasādi, vērstu pret A. Kalniņa ielu, mazā zāle, veikaliņš un gājēju pasāža, kas vestu cauri kvartālam. Savukārt pilsētpētniekiem būtu iespēja apsekot būvi un kvartālu pa speciālām augstu un ļoti augstu izbūvētām laipām, lai noķertu to sajūtu, kādā augstumā ir jāstrādā akrobātiem. Cirka skolas lielajai zālei piekļautos āra koka konstrukcijas tribīnes (terase) – vieta, no kuras varētu vērot dažādas uzstāšanās vai ģenerālmēģinājumus. Taču šo risinājumu īstenošana prasa papildu finansējumu. Pirmie soļi lielās vīzijas virzienā ir gājēju pasāža, kas jau tagad ir iedarbināta – izveidota – līdz cirka stallim, aptuveni līdz kvartāla pusei. Cirkā vairs nevar iekļūt kā kādreiz pa durvīm no Merķeļa ielas puses, bet ir jādodas iekšā pa lielajiem metāla vārtiem (tie ir jauni, jo vecie zuduši) pagalmā, nonākot pie galvenās ieejas cirkā.
Vēl viens labs darbs nulles kārtā ir parapetu noņemšana no cirka vēsturiskās Merķeļa ielas fasādes, kas nez kāpēc bija uzauguši J. F. Baumaņa oriģinālajam projektam un realizēti saskaņā ar arhitekta Sokolova pārbūves projektu 1954. gadā. Līdz ar to paveras lielisks skats uz atjaunoto cirka kupolu. Fasāde atbrīvota no cementa apmetuma, uzklāts sanējošs kaļķa apmetums, likvidētas nevajadzīgās reklāmas konstrukcijas, bet kāpnes ir iekonservētas. Tās nav drošas lietošanā, ir slēgtas kāpelēšanai, aprīkotas ar zaļumiem un gaidīs atjaunošanu.
Arhitekts Uldis Lukševics pamatoti uzsver lielāko izaicinājumu un arī mērķuzdevumu šajā objektā – vienlaikus ar siltināšanas projekta īstenošanu ir paveiktas arī fundamentālas lietas, kas jau nodrošina arēnas funkcionēšanu un pie kurām vairs nebūs jāatgriežas, secīgi īstenojot jau turpmākās pārbūves kārtas.
Māja uz dieva vārda
Sākoties būvniecībai, tika konstatētas dīvainas lietas – grīdām nebija pamatu, tās bija izbūvētas uz smiltīm. Pagrabi, kas zem grīdas veido galeriju apkārt pa perimetru arēnai, bija bieži applūstoši, jo, protams, hidroizolācija neeksistēja. Māja faktiski turējās kopā uz dieva vārda. Izliektā ielas fasāde radīja nopietnus sagāšanās draudus, tāpēc jau 2018. gadā saskaņā ar konstruktora Valtera Celmiņa projektu fasāde tika nostiprināta – ar pāļiem piesieta pie iekšējās galerijas sienas. Izliekums nav mazinājies, bet sabrukšanas risks ir izslēgts. Cirks, kā jau cirks, ilūziju pieņem par īstenību, tāpēc ēkas labošanā iesaistīti mākslinieki vai amatieri, kas katru caurumu vai konstruktīvo plaisu, vai nopietno defektu vienkārši aizlipinājuši ar ķiti vai kādu plāksni vai pāri tam uzzīmējuši kādu grafisku kompozīciju, lai defekti nerēgotos acu priekšā un neatgādinātu par riskiem.
Ne arhitektiem, ne būvniekiem nebija pieejams neviens tehniskais zīmējums par cirka ēku, bet inventarizācijas materiālos bija atrodami vien radoši uzmērījumi, kuri no realitātes atšķīrās vismaz par metru. Talkā nāca mūsdienu tehnoloģijas, konstrukciju 3D skenēšana un punktu mākoņa izveide, no kura pēc tam tika ģenerētas esošo konstrukciju precīzas aprises.
Īsumā par jaunajām konstrukcijām
Pamats arēnai bija jāizveido pilnīgi no jauna – betona grīda ar zemgrīdas apkuri (energoefektivitātes pasākums), bet pa perimetru katrai no 16 vēsturiskajām kolonnām, kas balsta kupolu un veidotas no vairākiem sliežu fragmentiem, aizmugurē tika izbūvētas jaunas, slodžu noturīgas metāla kolonnas, uz kurām tagad balstās viss kupola svars. Jauno kolonnu pamatnes ir iesietas pagrabā, betona grīdā, bet augšpusē ir izveidots betona gredzens statiskuma nodrošināšanai un kupola CLT paneļu balstam. Pie kupola griestiem vēsturiskais konstrukciju zirneklis ir atstāts, bet tam ir tikai vizuāla nozīme. Izveidota ventilējamās ielas fasādes sistēma, siltinājums iekšpusē atdalīts ar gaisa šķirkārtu no sienas. Arhitektiem sadarbojoties ar inženieriem, tika rasts vismazāk sāpīgākais risinājums inženiersistēmu cauruļu mudžekļa izvietošanai tā, lai viss korekti funkcionētu, bet netraucētu interjera harmonijai.
Kupola modernizācija
Līdz mūsdienām ir saglabājušies tehnisko zīmējumu fragmenti no cirka kupola konstrukcijas, kas palīdzēja, izstrādājot mūsdienu tehnisko projektu. Tiesa gan, vēsturiskais kupols jau savu laiku bija nokalpojis un ēkai garantēja lielus siltuma zudumus, jo jumta konstrukcija sastāvēja no divām dēļu kārtām ar voiloku pa vidu. Atjaunošana ietvēra oriģinālās formas saglabāšanu, slodžu noturīgu jaunu konstrukciju izbūvi un siltinājumu. Konstrukciju slodze tika rēķināta, pieņemot, ka 10 akrobāti vienlaikus brīvā kritienā var laisties lejup un atsaitēm tie ir jānotur. Nedaudz pārzinot fiziku un nojaušot krišanas paātrinājumu, var iedomāties, cik liela slodze šādā gadījumā varētu iedarboties uz konstrukciju. Precīzāk izsakoties, konstrukcijā ir paredzēti 76 iekaru punkti, katrs no tiem spēj noturēt slodzi 6 t vienmērīgas slodzes un atbilstoši mazāk, ja slodze ir dinamiska – akrobāti lec vai šūpojas. Šī ir būvkonstruktoru izaicinošā sadaļa, kuras aprēķini notika saskaņā ar cirka speciālistu dažādu akrobātisko triku scenāriju aprakstiem. Būvkonstruktori savukārt rēķina statiskās un dinamiskās slodzes, lai triku izpilde būtu ar garantiju droša.
Jaunā kupola konstrukcija ir unikāla, vismaz šobrīd, pat pasaules mērogā, jo izveidota no 24 mm bieziem CLT segmentiem, kuri, kopā sastiprināti, veido liekto kupola apjomu. Šo brīnumu varēja paveikt igauņu ražotāji un Latvijas montāžas meistari. Īpaši sarežģīts pasākums, jo paneļi nekur netiek stiprināti, kā tikai darbojas savstarpējā sasaistē ar ieliekamajām detaļām, atspiežoties cits pret citu. Montāžas kļūme bija vien niecīgi 8 mm, kas pat nav kļūme. Visa kupola konstrukcija ir pašnesoša ar piešķirtu ugunsdrošības klasi atbilstoši sabiedriskās ēkas normatīviem.
Paneļu aprēķinātā slodze ir paredzēta siltumizolācijas slāņa ietekmei, un pie tiem stiprināta arī akrobātiem paredzētā konstrukcija ar drošības tīklu, pa kuru tikt līdz vajadzīgajai sijai atsaišu izveidei. Nekad vēl nav bijis tā, ka akrobātiem būtu iespēja stiprināties faktiski jebkurā vietā, kur vien paredz uzveduma režija. Kupolu noslēdz jaunu logu rinda (ja vajadzīgs, logi ir aptumšojami), kurai apkārt ir tehniskās apkalpošanas tilts un vēsturiskā laterna ar spicīti.
Agrāk zem kupola izvietotais balkons bija ar zemiem, klaustrofobiskiem griestiem, bet jaunais arhitektu risinājums ir atvēris griestus, ļaujot no iekšpuses ievērtēt kupola apjomu. Ar balkonu bija interesanti, tā pārbūve nebija iekļauta projekta sākotnējās īstenošanas tāmē, tāpēc bija jārod papildu finansējums griestu konstrukcijas maiņai un margu izbūvei. Balkons ir kā punkts uz i, lai arēnas zāle būtu sakārtota un nepaliktu nepadarīta darba astes.
Nostalģija interjerā
Būvniecības laikā tika demontēta vēsturiskā apdare – dēļi ar dažādu grafisko noformējumu, bet noteikti ar vienojošo vēsturisko auru. Numerācija ļāva pēc būvniecības darbu noslēgšanas dēļus salikt atpakaļ precīzi tajās pašās vietās gan pirmā stāva galerijā, gan otrajā stāvā balkona galerijā. Uz sienām nekādi neizskaistināta un neuzlabota vērojama gan nacionālā ornamentika, gan Staļina saukļi vēl no pagājušā gadsimta 50. gadiem. Ja apdares dēļi bija zuduši, tad to vietā ievietoti melni krāsoti jauni – izteiksmīgi vēstot par tukšumu. Zem dēļu kārtas sienas ir siltinātas. Izeja un ieeja arēnā ir iezīmēta ar zaļas krāsas durvīm – analogā tonī, kā iepriekš bija krāsoti noslēgdēļi sienu apdarē.
Uz otro stāvu – balkonu – ved 4 kāpņu telpas, kas turpinās arī virs balkona uz tehniskajām telpām, kur būs iespēja strādāt gaismotājiem un režisoriem.
