Kopš vasaras vidus darbu sākusi Latvijas Valsts standarta standartizācijas tehniskā komiteja Nr. 57 “Tipveida līgumi būvniecībā” (turpmāk – komisija). Šobrīd minētā tematika ir aktuāla, runājot par ēnu ekonomikas ietekmi uz tautsaimniecību kopumā un arī uz būvniecību, kā arī nozares ietvaros, kur daudz un plaši dažādos līmeņos tiek runāts par standartu un tipveida līgumu nepieciešamību utt.

Runāts patiešām tiek daudz, taču, manā skatījumā, faktiski netiek apspriests jautājums, kādus līgumus nozarei vajag. Ko tie dos? Ko šie līgumi sakārtos?

Šajā rakstā nesniegšu atbildes ne uz vienu no šiem jautājumiem, bet drīzāk centīšos panākt pretēju efektu. Mana vēlme ir, lai nozares pārstāvji, kuri lasa šo rakstu, nāktu ar savām iniciatīvām pie komisijas un sniegtu savus priekšlikumus, ierosinājumus utt.

Par komisijas darbu. Komisijā ir daudzas organizācijas, kas pārstāv publisko un privāto sektoru. Tātad komisijā ir viedokļu daudzveidība, un diskusija par jebkuru jautājumu, kas tiek izvirzīts komisijā, ir nodrošināta.

Līdz šim komisija paveikusi formālo darba apjomu, t.i., ievēlējusi tās vadītāju, vietnieku un sekretāru. Ir arī svarīgāki darbi padarīti. Pēdējā komisijas sēdē, kas notika 2016. gada 6. septembrī, tika pieņemti, manā skatījumā, ļoti būtiski lēmumi:

• tika nolemts izstrādāt vienotās vadlīnijas būvniecības tipveida līgumiem;
• tika nolemts iztulkot Norvēģijā esošos standartus, kas regulē attiecības starp dažādiem būvniecības procesā iesaistītajiem tiesību subjektiem.

Attiecībā uz otro komisijas iesākto darbu jāmin, ka komisijā ir biedri ar dažādu ārvalstu pieredzi un dažādiem viedokļiem, kur labāk regulēta nozare. Vieni dod priekšroku FIDIC, citi standartiem, kas izstrādāti un uzlaboti, par pamatu ņemot FIDIC, bet citi faktiski uzskata par labu esam pavisam citādu Latvijas esošajai tiesību sistēmai piemītošu standartu kopu.

Ir skaidrs, ka katram sava pieredze sniedz zināmu ieskatu labajā, kas redzēts kādā no valstīm, taču tāpat ir skaidrs, ka neviens no komisijas locekļiem nevar prezentēt kādas valsts pieredzi standartu jautājumos tik droši, lai teiktu, ka tas ir labākais, ko mēs varam adaptēt Latvijā. Nevienam nav tik lielas pieredzes.

Taču neatkarīgi no minētā komisija nolēma par pamatu tālākajam darbam ņemt Norvēģijas standartu kopu. Sākuma darbs ir iztulkot virkni Norvēģijas standartu. Runa ir par šādiem standartiem:

1. Vispārīgie līguma nosacījumi projektēšanas pakalpojumiem;
2. Vispārīgie līguma nosacījumi konsultāciju pakalpojumiem ar atlīdzību pēc faktiski patērētā laika;

• Vispārīgie līguma nosacījumi būvuzraudzības pakalpojumiem;

1. Vispārīgie līguma nosacījumi būvdarbiem;
2. Vispārīgie līguma nosacījumi vienkāršotajiem būvdarbiem;
3. Vispārīgie līguma nosacījumi apvienotajai projektēšanai un būvdarbiem;

• Vispārīgie līguma nosacījumi būvizstrādājumu piegādei;
• Vispārīgie līguma nosacījumi ar apakšuzņēmējiem būvdarbos;

1. Vispārīgie līguma nosacījumi ar apakšuzņēmējiem vienkāršotajos būvdarbos;
2. Vispārīgie līguma nosacījumi ar apakšuzņēmējiem apvienotajā projektēšanā un būvdarbos.

Minētā ietvaros vēlos aicināt katru lasītāju, kuram ir pieredze darbā ar Norvēģijas standartiem vai arī ar citas valsts standartiem, ko uzskatāt par labiem esam, dalīties ar savu pieredzi un sūtīt to komisijas pārstāvim Jānim Uzulēnam, e-pasts: janis@jurisconsultus.lv.

Jāņem vērā, ka komisijai savs darbs jāpaveic līdz 2017. gada maijam, tāpēc vietā ir vairāki būtiski jautājumi, par kuriem labprāt dzirdētu lasītāju viedokli. Piemēram, vai lasītājs uzskata, ka ir labi adaptēt citas valsts (krietni stabilākas un sakārtotākas par Latviju, ar krietni mazāku ēnu ekonomikas īpatsvaru nozarē) standartus Latvijā, piemērojot tos vietējiem apstākļiem tiktāl, cik tas nesabojā pašu standartu?

Lai ar žurnāla starpniecību iespējamā diskusija būtu auglīga un vērsta uz zināmiem sasniegumiem, ierosinu savas domas un priekšlikumus virzīt šādu jautājumu virzienā:

• Latvijas Republikas normatīvā regulējuma izpēte būvniecības nozarē: kādi, jūsu skatījumā, ir trūkumi normatīvajā regulējumā un kādi ir jūsu priekšlikumi uzlabojumiem; kurus no esošajiem pētījumiem par būvniecības nozari jūs uzskatāt par kvalitatīviem; kādi ir jūsu secinājumi;
• citu valstu pieredze standartu izstrādē un ieguvumi no standartiem: Vācijas, Anglijas, Norvēģijas u.c. valstu pieredze nacionālo standartu ieviešanā; konstatēt ieguvumus un trūkumus standartu esamībai – kāda ir jūsu pieredze;
• Eiropas Savienības institūciju rekomendāciju apkopojums standartizēto būvniecības līgumu jomā – vai esat ar tādiem saskārušies, vai un kuras rekomendācijas uzskatāt par vērā ņemamām, lai tās adaptētu standartos un nacionālajos likumu aktos;
• Norvēģijas standartu tulkošana un tālākā izmantošana komisijas darbā – vai, pēc jūsu domām, tas ir potenciāli efektīvs instruments nozares sakārtošanai (ar piebildi ietekmēšu jūsu viedokli: lūdzu, ņemiet vērā, ka Norvēģija tiek uzskatīta par paraugu būvniecības nozarē tieši no normatīvā un līgumu regulējuma viedokļa).

Jāatminas, ka standarti nav vispārobligāti. Tas nozīmē, ka komisijas darbs, lai arī ar kādu atdevi paveikts, varētu nesasniegt savu mērķi un izstrādātie standarti, piedodiet, nonāktu mēslainē. Autoram to nebūt negribētos piedzīvot kaut vai tikai tāpēc, ka visi komisijas biedri velta savu brīvo laiku šim darbam un par to nesaņem atalgojumu. Autora ieskatā, tas ir svarīgs apstāklis, lai apliecinātu, ka komisija nevirza kāda politiska un/vai ekonomiska spēka šauru vēlmi kontrolēt nozari. Komisija arī nepakļauj savu darbu kāda atsevišķa uzstājīga nozares apakšnozares pārstāvja vēlmēm. Komisija ir dažādi domājošu nozares pārstāvju kopums, kuriem ir dažāda pieredze un kuri vēlas šo brīvprātīgo darbu paveikt, lai nozare iegūtu kopumā.

Kā autors jau minēja, tiks gaidīti jūsu viedokļi, ierosinājumi utt. Lūdzu tos sūtīt uz e-pasta adresi janis@jurisconsultus.lv (subject: STK 57. komisijas darbs).

Žurnāls “Latvijas Būvniecība”, 2016/5

Autors: jurists Jānis Uzulēns

Foto: Aleksandrs Kendenkovs, Alojas kultūras un biznesa centrs “SALA”