Ar un ap būvniecību ir pavadīti vairāk kā 20 gadi, šajā laikā norisinājušās neskaitāmas tikšanās ar nozares pārstāvjiem, uzklausīti viedokļi, tie tālāk pausti ministriju pārstāvjiem. Viedokļu uzklausīšana ļāvusi samērā precīzi prognozēt nozares attīstību. Atšķirībā, piemēram, no kāda biznesa laikraksta redakcijas pārstāvjiem, kuri lepojas, ka 5 gadu laikā tā arī nav tikušies ne ar vienu uzņēmēju.

Protams, drīkst minēt, kurā izdevumā atradīsiet precīzākus datus un notikumu izklāstu – medijos, kuri tikai atdzejo kaut kur dzirdētu vai klāt piesūtītu informāciju, vai  žurnālā “Latvijas Būvniecība”, kas reaģē uz esošo situāciju? Mēs skatāmies nākotnē un saredzam lietas kopumā, daudzi izdevumi atskatās uz pagātni un uzrāda morāli novecojušus datus. Kam gan ir vajadzīgi dažādi TOPi un citi pārskati, kuri, piemēram, 2016. gada beigās, analizē, kas tad noticis 2015. gadā? Daži no TOP uzņēmējiem pa šo laiku savas kompānijas jau paspējuši nolaist pa skuju taku un salīdzinoši bēdīgi skatās uz 2017.gadu.

Aktīvas tikšanās ar uzņēmējiem ir līdzvērtīgas mācībām elitārā augstskolā, jo tas dod iespēju paredzēt nākotnes attīstības scenārijus. Vēl viens bēdīgs piemērs.  Ekonomikas ministrijas eksperti 2016.gada nogalē laida klajā ziņu par būvindustrijas lēnās attīstības  iemesliem – investīciju kavēšanos un lēno ES fondu apguvi. To visu industrijas pārstāvji – praktiķi – jau pauduši  PIRMS GADA, tikai neviens no valsts institūciju pārstāvjeim to nav sadzirdējis. Ekonomikas ministrijas ekspertiem nav saiknes ar realitāti, jo, iespējams, arī tur daudzi eksperti un ierēdņi lielās ar to, ka netiekas ar praktiķiem. Ja tiek uzklausīti tikai vecišķu NVO vadoņu viedokļi, tad šādiem ekspertu viedokļiem nav ne svara, ne nozīmes. BET… tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda par ierēdņa svārku vai bikšdibena deldēšanu. Iepazīstot jūs – uzņēmējus – esam jūs redzējušas dažādus: bēdīgus, priecīgus, dažkārt mazliet blēdīgus, darbīgus, enerģiskus, pārņemtus ar savu galveno lietu – BŪVNIECĪBU. Vēlamies pateikties jums par šīm sarunām.

Lietas, kas būtu jāizskauž

Mākoņu stumšana un atteikšanās darīt ko reālu.

Kā tas izpaužas? Piemēram, vispārzināma lieta – vārgi projekti, kā daļējs iemesls tam tiek minēts labu projektētāju trūkums. Vai prātīgi ir vaimanāt, ka izglītības sistēma nekam neder, vajag izglītības sistēmu uzspridzināt – kā to piedāvājis kāds labs projektētājs? Vai tas ko dos? Valsti tomēr veidojam mēs katrs atsevišķi – prātīgāk ir domāt, ko mēs katrs varam darīt lietas labā. Labie projektētāji, aizejiet uz vidusskolu un iedvesmojiet ar savu aizrautību kaut pārīti skolēnu, kas jūsu stāstītā iespaidā izvēlēsies mācīties par projektētāju, paaiciniet uz savu biroju paskatīties, paņemiet skolēnu līdzi uz būvobjektu. Ērtāk tomēr ir teikt: mana darba stunda maksā 25 eiro, ko nu es. Labāk lai atrodas kāds pamuļķīgs entuziasts un domā par velti par sabiedrības lietām. Te nu redzam, cik vienkārši ir mākoņus stumdīt, bet cik grūti izdarīt konkrētu lietu.

Pavirša attieksme pret vadošo personālu.

Vai labs projektu vadītājs ir tas, kas patstāvīgi spēj novadīt objektu līdz labam gala rezultātam? Bet varbūt tas, kas tikai māj ar galvu, visam piekrītot, skaita skrūves un naglas, imitē darbu, visu laiku rosoties? To, ka būvuzņēmuma galvenais kapitāls ir atslēgas cilvēki un atbrīvošanās no tādiem pie labām sekām neved, uzskatāmi varam redzēt kādas agrāk varenas kompānijas norietā.

Panacejas meklēšana jaunos cilvēkos bez dzīves pieredzes.

Noteikti esam par jauno iesaistīšanu… Bet tomēr jaunekļiem dažus gadus pēc augstskolas tehnisko direktoru vai kādā līdzīgā amatā diez vai var visus grožus dot rokās. Lai gan ir arī reti labas prakses izņēmumi – darbs būvē iepazīts no 14 gadu vecuma un 30 gadu vecumā jau ir iespēja kļūt par tehnisko direktoru, jo paspēts izbaudīt visus karjeras posmus no melnstrādnieka līdz sarežģītu projektu vadīšanai. Kāds cienījama uzņēmuma vadītājs savulaik stāstīja, ka par īstu inženieri var kļūt pēc kādiem 15 būvē nostrādātiem gadiem. Var uzslavēt par drosmi atļaut jaunekļiem skolā mācīto izmēģināt dzīvē, bet, bez dzīves pieredzes šo to pielietojot, var sanākt ačgārns efekts. Piemēram, jaunais censonis, visur vēlēdamies taupīt šefa naudu, atsaka darbu uzņēmuma pārbaudītiem sadarbības partneriem, tā vietā izvēloties apšaubāmas kvalitātes darboņus, un rezultātā vareno prezentētāju saslavētais brīnumainais rezultāts čiks vien izrādās, turklāt vēl ar krietnu laika nobīdi.

Kļūdaina uzņēmuma tēla veidošana.

Mūsdienās promocija ir vajadzīga jebkam, bet būvniecība ir nišas produkts, te vajadzīgas zināšanas par nozares specifiku, kas ir uzņēmuma mārketinga adresāts, kāds tas ir, kā veidot uzņēmuma pozitīvo tēlu. Nepieredzējuši censoņi mēdz nolīgt tādas PR vai reklāmas aģentūras, kas nav spējīgas ne tekstu sacerēt, ne vizuālo materiālu izveidot, jo tas, izrādās, ir kaut kas specifisks, nevis ūdens apdzejošana. Nozīmīga loma uzņēmuma tēla veidošanā ir dalība kvalitatīvos nozares sasniegumu konkursos un sabiedriskajās aktivitātēs, kas tomēr bieži tiek aizmirsts.

Rezumējot – veiksmi rada reāls darbs, intuīcija, pieredze un zināšanas, uzticami partneri, pareiza un jēgpilna uzņēmuma tēla veidošana un popularizēšana.

Cienījamie lasītāji, mūsu vēlējums Jaunajā gadā ir saredzēt lietas kopumā!

Gunita Jansone, Agrita Lūse